17.10.2007
Aktivitātes publikācija Nr.11
LNS Goda biedrs
Jānis Bariss
Inese Immure
Pēc labākās sirdsapziņas...
JĀNIS BARISS manās atmiņās palicis kā Latvijas Nedzirdīgo biedrības (LNB) vadošais darbinieks – kultūras nama «Rītausma» direktors, priekšsēdētāja vietnieks, surdocentra pirmais direktors. Rūpīgs, saprātīgs un atbildīgs cilvēks, uz kuru vienmēr varēja paļauties.
Būdams līdz pedantismam precīzs, viņš vienmēr pārdzīvoja par savu darbu, līdzdarbojās LNB sarežģītāko jautājumu risināšanā. Jānis Bariss uz biedrību nenāca tikai kā uz darbu, tā bija daļa no viņa dzīves.
Manuprāt, viņa raksturīgākā īpašība bija tā mierīgi un saprātīgi iet pareizajā virzienā. Vienalga, kādu darbu viņam uzticēja, viņš to ņēma pretī un darīja pēc labākās sirdsapziņas.
Par tādiem cilvēkiem saka – viens no organizācijas balstiem. Nepārspīlējot var teikt – LNB ziedu laiku zelta fonds,» — tādu LNS Goda biedru Jāni Barisu, kura vairs nav mūsu vidū, atceras LNS prezidents Arnolds Pavlins.
Pirmie skolas gadi
Jānis Bariss piedzima 1931. gada 24. jūnijā Ogrē – inženiera un zobārstes ģimenē. Dzirdi zaudējis jau 9 mēnešu vecumā pēc meningīta. Pateicoties krustvecākiem, pazīstamiem ārstiem Raunā, Elzai un Rūdolfam Skaidriem, Jānim saglābta neliela spēja dzirdēt ar vienu ausi. Māte ļoti daudz nodarbojās ar dēlu, lai sagatavotu viņu mācībām dzirdīgo skolā. Viņa daudz palīdzēja arī pirmajos skolas gados. Vēlāk Jānis spēja mācīties patstāvīgi. Rīgas 1. ģimnāziju beidza gandrīz kā apaļš teicamnieks. Mazliet pietrūka līdz zelta medaļai, jo bija viens četrinieks krievu valodā, kur izruna nav bijusi pareiza. Kaut arī krievu valodas skolotāja labi zināja, ka Jānis slikti dzird.
Un tālāk pa zinību ceļu
Toreiz nebija dzirdes aparātu, tāpēc vidusskolā viņš stundas atsēdēja, jo tikpat kā nevarēja izsekot skolotāja teiktajam. Kamēr skolotājs stāstīja jauno vielu, viņš to pašu materiālu lasīja mācību grāmatās. Ar lekciju konspektiem palīdzēja klasesbiedri. Pēc tam centīgais jauneklis ar labām sekmēm neklātienē pabeidza Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti.
Jāņa tēvs bija kritis karā, tāpēc visas turpmākās vasaras tika pavadītas pie krustvecākiem Skaidriem. Dzīvodams inteliģentā vidē, viņš daudz ko apguva kultūras jomā – pat klavierspēli. Kad privātskolotājs Skaidru dēlam mācīja spēlēt klavieres, Jānis sēdējis istabas stūrī un klausījies. Izrādījās, viņam, smagi vājdzirdīgam puisim, bija muzikāla dzirde un viņš spēja iemācīties skaņdarbus pēc dzirdētā. Pēc tam viņš visu mūžu pats spēlēja klavieres, iepriecinot savus ģimenes locekļus gan darbadienu vakaros, gan svētkos.
No agras jaunības – Nedzirdīgo biedrība
No 17 gadu vecuma Jānis Bariss savu dzīvi saistīja ar Nedzirdīgo biedrību. Ceļu pie nedzirdīgajiem viņš atrada gluži nejauši. Kādu dienu gāja pa Šķūņu ielu (Rīgā) un pie kādas mājas ieraudzīja izkārtni, ka tur atrodas Kurlmēmo biedrība. Uzreiz devās iekšā un piereģistrējās par tās biedru.
1950. gadā sākās Jāņa pirmās darba gaitas. Sāka strādāt Rīgas Nedzirdīgo mācību ražošanas uzņēmumā par krāsotāju, pēc tam – par noliktavas pārzini, grāmatsējēju.
Drīz vien atbildīgos amatos
1951. – 1956. gadā Jānis Bariss sabiedriskā kārtā vadīja Rīgas biedrību. Kā atceras Ansis Smons, Nedzirdīgo biedrības aktīvists, sākumā Jānim bijis grūti atrast kontaktus ar nedzirdīgajiem, jo viņš nav pratis zīmju valodu. Pakāpeniski zīmju valodu apguva un ātri vien izvirzījās vadošā amatā.
1954. gadā Jāni Barisu ievēlēja par Latvija Kurlmēmo biedrības (tagadējās Ne-dzirdīgo savienības) Centrālās valdes priekšsēdētāja vietnieku. (Šajā amatā viņš pēc tam tika ievēlēts vēl vairākkārtīgi.) Šajā periodā LKB sāka pievērst lielu uzmanību nedzirdīgo izglītības līmenim. Bariss ļoti sekoja, lai nedzirdīgie iegūtu vismaz pilnu pamatskolas izglītību. Viņš aicināja jauniešus mācībām pievērsties nopietni, jo «jaunība nav mūžīga, tā jāizmanto, lai mācītos, lai liktu stingrus pamatus savai turpmākai dzīvei». Ar tādiem vārdiem Jānis Bariss uzrunāja toreizējos 7. klases nedzirdīgos, kuri mācījās vakarskolā.
Atbildīgais par avīzes izdošanu
Pēc II Pasaules kara nedzirdīgo organizācijai nebija savas avīzes. Pēc Barisa iniciatīvas 1954. gadā LKB Centrālā valde sāka izdot informatīvu izdevumu «Apkārtraksts» (pēc gada to pārdēvēja par «Infor-mācijas Biļetenu). Izdevums bija sagatavots mašīnrakstā.
Pēc pieciem gadiem Jānis Bariss dabūja atļauju no toreizējās Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas to iespiest tipogrāfijā. Tas bija liels notikums Latvijas nedzirdīgo organizācijai, jo tolaik Padomju Savienībā nevienai nedzirdīgo biedrībai nebija sava izdevuma, izņemot Viskrievijas Nedzirdīgo biedrību. Jānis Bariss bija šī izdevuma sabiedriskais redaktors līdz 1960. gadam. Pateicoties tam, saglabājušās ziņas par tā laika Latvijas nedzirdīgo cilvēku aktivitātēm sportā, kultūrā un ražošanā.
Viņa nopelns – pirmā zīmju valodas vārdnīca
Pie Jāņa Barisa nopelniem jāpieskaita arī pirms četrdesmit pieciem gadiem izdotā «Nedzirdīgo runas žestu vārdnīca». Būdams Nedzirdīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētāja vietnieka amatā un izman-tojot piederību Komunistiskajai partijai, viņš panāca, ka vārdnīca tiek iespiesta (1962). Nebūtu Jāņa Barisa, kas neatlaidīgi un līdz galam nokārtoja vajadzīgās formalitātes, ne-būtu arī šīs vārdnīcas, — tā izteicies Georgs Poršs, vārdnīcas, galvenais veidotājs.
Liktenīgā tikšanās
Tajā pašā gadā Jānis Bariss biedrības dažādu apstākļu dēļ aizgāja no biedrības un sāka strādāt Zinātņu Akadēmijas Ekonomikas institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku.
Te notika liktenīgā tikšanās ar nākamo sievu Valdu Lediņu. Viņi iepazinās kādā Jaungada ballē. Sākumā Valda nebija aptvērusi, ka Jānis ir vājdzirdīgs. Tikai nesaprata, kāpēc viņš visu laiku tā galanti pieliecas. Visus turpmākos gadus Valda bija kopā ar Jāni un dzīvoja līdzi visiem viņa darbiem nedzirdīgo biedrībā. Katru vakaru arī mājās kopā tika pārrunāti visi biedrības notikumi.
Uzcēla «Rītausmu»
Atpakaļ uz Nedzirdīgo biedrību Jānis atnāca pēc toreizējā LNB CV priekšsēdētāja Paula Timmermaņa aicinājuma, lai pār-raudzītu nedzirdīgo kultūras nama celtniecību. Tas bija 1967. gads. Pēc diviem gadiem kultūras nams, ko nosauca par «Rītausmu», bija gatavs, un viņš kļuva par tā pirmo direktoru. Nebūdams nekāds kultūras darbinieks, ar visu sirdi mācījās un darīja visu nepieciešamo, lai sekmīgi vadītu kultūras nama dzīvi.
Bija «Kopsolī» redaktors un...
Jānis Bariss vienmēr darīja to, kas bija nepieciešams biedrībai. Un tā notika arī 1975. gadā, kad nedzirdīgo avīze «Kopsolī» palika bez redaktora, Jānis uzņēmās tās sagatavošanu. Pēc gada Nedzirdīgo biedrība izvērsa plašus celtniecības darbus, un Jānis atkal kļuva par inženieri — celtnieku.
No 1978. līdz 1988. gadam viņam kā Latvijas Nedzirdīgo biedrības priekšsēdētāja vietniekam galvenais darba uzdevums bija saistīts ar dzirdes invalīdu rehabiltācijas jautājumiem. Viņš ļoti interesējās par šiem jautājumiem, redzēja te plašu darbalauku un daudzveidīgas iespējas.
Surdocentra veidotājs un vadītājs
1994. gadā enerģiskais J.Bariss īstenoja kārtējo ideju – LNS paspārnē izveidoja Surdotehniskās palīdzības centru un kļuva par tā pirmo direktoru.
Rūpējās par dzirdes aparātu sagādi, sadali, remontu, nodibināja sakarus ar pasaulē pazīstamo dzirdes aparātu ražotājfirmu «Oticon» (Dānija). Centra klientiem viņš veltīja īpašu uzmanību. «Bariss vienmēr bija jauks, nesavtīgs, pašaizliedzīgs, labā noskaņojumā un saprotošs,» tādu viņu atceras Surdocentra kliente Mirdza Ozoliņa.
Savs laiks sportam un pašdarbībai
Ārpus darba Jānis Bariss izmēģinājis spēkus arī nedzirdīgo teātrī. Pie režisores Elksnes šad tad nospēlēja kādu mazu lomu. Tomēr visvairāk laika Jānis veltīja sportam. Nodarbojās ar skriešanu, riteņbraukšanu, tūrismu, spēlēja novusu, bridžu, bet viņa lielā aizraušanās bija šahs un dambrete. Daudzkārt izcīnījis godalgotas vietas dažādos šaha un dambretes turnīros, ieguvis meistarkandidāta titulu dambretē.
Aktīvi organizējis nedzirdīgajiem dažādas sporta aktivitātes, sacensības un arī tiesājis tās. Ar viņa gādību tika sāktas nedzirdīgo sporta spartakiādes gan Latvijas, gan Baltijas republiku mērogā. Vēl Jāņa aizraušanās bija ceļošana. Vairākiem savas ģimenes ceļojumiem pats izveidojis maršrutu. Ar mašīnu apceļota Latvija un vairākas Krievijas pilsētas. Paspējis būt daudzās valstīs gan kā tūrists, gan darba lietas kārtojot.
Lai arī Jānis bija ļoti aizņemts Nedzirdīgo biedrības darbā, viņš atrada laiku arī savai ģimenei, bērniem — dēlam Jānim un meitai Leldei. «Viņš daudz nodarbojās ar saviem bērniem. Izdomāja visādas prāta rotaļas. Iemācīja Leldi lasīt četru gadu vecumā. Nesaprotu, pa kuru laiku viņš visu paspēja,» atceras Valda.
Jānis Bariss aizgāja mūžībā 1996. gada 5. janvārī, nesagaidījis 65. jubileju un savus sešus mazbērnus.
Jānis Bariss visus pienākumus veica ar lielu mīlestību. Viņš ļoti centās darīt visu iespējamo, lai ikvienu nedzirdīgo cilvēku veidotu par vispusīgi attīstītu cilvēku. Viņš vienmēr interesējās par nedzirdīgo darbu, sadzīvi, mācībām un atpūtu, vienmēr sniedza konkrētu palīdzību sarežģītu problēmu risināšanā. Tāds viņš bija – mūsu organizācijas balsts.
