15.06.2006
Izlaidums Nr.8
Mēs un partneri
LNS projektā «Klusās rokas» kā starptautiskie partneri iekļauti pārstāvji no Vācijas, Slovākijas, Čehijas, kur arī tiek realizēti līdzīgi Equal projekti nedzirdīgo cilvēku interešu jomā.
Sadarbības pamatā ir visu 4 valstu projektos izvirzītais kopīgais mērķis — panākt pozitīvas izmaiņas valsts politikas, likumdošanas līmenī savas mērķauditorijas — cilvēku ar dzirdes traucējumiem — dzīves kvalitātes paaugstināšanai, īpaši uzsverot sieviešu un vīriešu līdzvērtīgu dalību visās dzīves jomās.
VĀCIJĀ — uzsākta plaša programma skolotāju — instruktoru, komunikācijas asistentu — padomdevēju un gidu apmācībai darbam ar nedzirdīgajiem cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem rast motivāciju un jaunas iespējas iesaistei darba tirgū.
SLOVĀKIJĀ — izveidota datu bāze, aptaujājot nedzirdīgos un pakalpojumu sniedzējus viņiem par nedzirdīgo izglītības iespējām. Uz tās pamata pilotprojekta ietvaros tiks gatavoti zīmju valodas tulki, instruktori un padomdevēji.
ČEHIJĀ — tiek attīstītas jaunas nedzirdīgo izglītošanas metodes. Datordizaina grafiku apgūst 4 cilvēki.
LATVIJĀ — pašlaik tiek realizēti divi pilotprojekti — Valmierā un Rēzeknē, veikti četri nedzirdīgo mērķgrupu pētījumi, notiek likumdošanas izpēte un situācijas apzināšana nedzirdīgo iespējām darba tirgū un profesionālajā izglītībā.
Aktivitāšu mērķis — nedzirdīgo sieviešu nodarbinātības veicināšana, darba un ģimenes dzīves savienošana, jaunu sociālo atbalsta formu ieviešana, izglītī-bas un profesionālās karjeras iespēju paplašināšana u.c.
Latvijā ieradās partneri no Vācijas, Slovākijas, Čehijas
Jūnija sākumā Latvijas Nedzirdīgo savienība uzņēma ārzemju viesus – projekta «Klusās rokas» partnerus no 3 ārvalstīm. Saskaņā ar projekta plānu trīs dienas notika vairāki nozīmīgi pasākumi: starptautiska konference KC «Rītausma», 4 darba grupu apspriedes, kā arī viesu līdzdalība publiskajās aktivitātēs. Tuvāk par katru!
Starptautiskā konference
Konferences dalībniekus par 9 Equal projektu realizāciju Latvijā informēja Labklājības ministrijas pārstāve, Equal nodaļas vadītājas vietniece A.Smoļenska. Viņa uzsvēra, ka galvenais un kopīgais mērķis šajā ES projektu grupā ir – sociāli atstumto un diskriminēto sabiedrības slāņu dzīves kvalitātes paaugstināšana, ieviešot izmaiņas valsts politikas līmenī, likumdošanā. Nepieciešamas idejas, priekšlikumi par jauniem sociālo pakalpojumu veidiem, kas balstīti uz situācijas izpēti, konkrētiem faktiem un statistikas datiem. Turklāt par to plaši jāinformē ne tikai likumdevēji un izpildvara, bet arī visa sabiedrība.
Invalīdu organizāciju apvienības Sustento vadītāja G.Anča (attēlā) informēja par ES nostāju un darbošanos sociālās politikas jomā. Viņa Latviju pārstāv Eiropas invalīdu lietu komitejā. ES līmenī ir samērā daudz pozitīvi ievirzītu direktīvu, piemēram, par nodarbinātību, diskriminācijas novēršanu, uz kuru pamata ES katrai valstij jāizstrādā savas programmas ar konkrētiem pasākumiem. G.Anča analizēja dažus piemērus, kur būtu jāievēro cilvēku īpašās vajadzības, —transports, telekomunikācijas, TV pārraides, medicīniskā palīdzība. Viņa aicināja aktīvāk darboties pret visiem invalīdu diskriminācijas gadījumiem.
Ārzemju partneru prezentācijas
Vācijas grupas vadītājs V.Fričs ar savu asistenti prezentēja projektu Fairway – Taisnais ceļš, kas pašlaik tiek realizēts Vācijā un skar arī nedzirdīgo interešu sfēru komunikācijas attīstīšanas un nodarbinātības veicināšanas jautājumos. Tas paredz plašu programmu vairākos virzienos: 25 skolotāju – instruktoru sagatavošana, kuri palīdzēs nedzirdīgajiem rast jaunas iespējas darba dzīvei; muzeju gidu – videožurnālistu gatavošana ( 10 cilvēku); komunikācijas asistentu apmācība darbam ar nedzirdīgajiem cilvēkiem. Pēdējais virziens ietver plašu apmācības kursu (ap 800 stundu nodarbības): vācu valodā, vācu zīmju valodā, psiholoģijā, jurisprudencē, sociālajā darbā, retorikā, komunikācijā, nedzirdīgo kultūrā, vēsturē, notiek praktiskas treniņnodarbības saskarsmei ar nedzirdīgajiem utt.
Slovākijas pārstāvis J.Lačoks informēja par to, ka finansiālu problēmu dēļ atliktas dažas aktivitātes, bet aptauja notikusi divām grupām: 1) padomdevējiem un zīmju valodas tulkiem – pamatskolās, vidusskolās, augstākās mācību iestādēs un organizācijās, kas piedāvā pakalpojumus nedzirdīgajiem: 2) aptaujāti cilvēki ar dzirdes traucējumiem – skolēni, studenti un citi.
Konferences dalībnieki pie baloniem ar ES simboliku
Balstoties uz aptaujā iegūtiem datiem, tiks izstrādāta apmācību programma zīmju valodas tulku, instruktoru un padomdevēju (40 cilvēku) sagatavošanai. Tas būs pilotprojekts, jaunajam mācību gadam sākoties.
Čehijas projektā «Karavāna» arī ietvertas jaunas nedzirdīgo izglītošanas idejas. Četri cilvēki apgūst datordizaina grafiku. Partneri izjūt grūtības ar apmācību nedzirdīgo cilvēku iekārtošanu darbā. Čehu puse informēja par finansiālām un administrēšanas problēmām savā projektā.
Latvijas projekts «Klusās rokas» arī ietver līdzīgu ideju – nedzirdīgo, it īpaši sieviešu nodarbinātības veicināšanu, viņu darba pienākumu veiksmīgu savienošanu ar ģimenes dzīvi, jaunu sociālo pakalpojumu veidošanu, moderno tehnoloģiju plašu apguvi, izglītības un profesionālās karjeras paplašināšanu utt. Par projekta gaitu informēja A.Pavlins.
Darba grupu apspriedes
Divas dienas Valmieras viesnīcas «Wolmar» konferenču zālē notika četras darba grupu apspriedes. Savā starpā dažādo projektu pārstāvji no 4 valstīm dziļāk analizēja situāciju katrs savā valstī, uzklausīja kolēģu pārdomas un ieteikumus tālākam darbam, vienojās par kopīgiem plāniem nākotnē.
Dažādi secinājumi
Partnervalstīs ir dažāda situācija un arī pašreizējās iespējas (cilvēkresursu, finansiālās, politiskās), lai sasniegtu kopīgo mērķi – nedzirdīgo dzīves kvalitātes būtisku izmaiņu. Nodarbinātības veicināšanai nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu izglītības procesu – nedzirdīgajiem jāprot ne tikai lasīt un rakstīt, bet jāmāk arī saprast izlasīto, tāpēc pēc skolas beigšanas vēl ļoti daudz tālāk jāmācās, jāapgūst amati, kvalifikācijas, lai ieņemtu noteiktu vietu sabiedrībā.
Nepieciešami augstas kvalifikācijas skolotāji un padomdevēji ar zīmju valodas prasmi un spēju motivēt savus audzēkņus uz mācībām. Valstij jānodrošina šīs iespējas mācīties.
Ja nav iespēju uzreiz apmācīt visu nedzirdīgo sabiedrību, tad jāprot saskaitīt un izvirzīt no tās vidus lielāko vērtību – talantīgas personības, kas veicinās tālākas attīstības procesus. Tāds bija vienas darba grupas secinājums.
Konferences noslēgumā pie KC «Rītausma»
Kopīgie plāni
Projekta vadības grupa nolēma: Vācijas kolēģi gatavos kopīgu deklarāciju no visu valstu iesniegtiem priekšlikumiem un idejām nedzirdīgo integrācijas, komunikācijas, nodarbinātības, izglītības utt. jautājumos. Tas nebūs oficiāls dokuments naudas pieprasīšanai savām valdībām, bet ieteikums sociālās politikas turpmākai virzībai.
Tika precizētas arī turpmākās tikšanās. Plānots, ka septembra nogalē studiju vizītē Latvijā ieradīsies vācu grupa, bet Latvijas grupa 6. – 9. novembrī dosies uz Slovākiju.
Publiski pasākumi
Kā vienmēr, viesus uzņemot, tika padomāts arī par viņu iespēju iepazīt tuvāk gan Rīgu, Siguldu, Valmieru (ekskursijas), gan vērot nedzirdīgo sabiedrību kopumā (kultūras namā Valmierā).
Viesu atsauksmes par šajās dienās padarīto, redzēto un izjusto bija visai cildinošas, veltot tādus apzīmējumus kā «super», brīnišķīgi, satriecoši, lieliski. Tas, protams, ir patīkami un vairo projekta «Klusās rokas» realizētāju darbaprieku. Lai mums visiem veicas.
Kas ir dzimumu līdztiesība?
Jūsu uzmanībai — Latvijas Sabiedriskās domas pētījuma centra aptaujas dati par to, kā Latvijā cilvēki izprot dzimumu līdztiesības jēdzienu.
41% no aptaujātiem uzskata, ka dzimumu līdztiesība nozīmē: vienādas tiesības, pienākumus un atbildību vīriešiem un sievietēm. Un tā arī būtu vispareizākā definīcija pretstatā pārējām (sievietes un vīrieši ir vienādi, sievietes un vīrieši ir atšķirīgi, tāpēc katram savas tiesības un pienākumi)..
Minēto pareizo atbildi snieguši vienādā skaitā sievietes un vīrieši. Lielākai daļai «vienādas tiesības» asociējas pirmām kārtām ar darbu, darba attiecībām, atalgojumu (līdz 23%), mazāk ar ģimeni (0,6%), likumdošanu vai attiecībām sabiedrībā (0,4%).
Darba devēji atzīst, ka visumā pārzina šos jautājumus (26 — 30%), maz vai neko nezina (7%), bet ir arī tādi, kas nav dzirdējuši neko un nav arī par to interesējušies.
Tomēr darba devēji visumā labi informēti par likumdošanas normām saistībā ar sievietes tiesībām izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, darbavietas saglabāšanu, atlaidēm darba režīmā, pieļaujamiem jautājumiem darba intervijās, sludinājumos utt.
Šajos jautājumos labāk orientējas valsts uzņēmumu vadītāji, sliktāk — privātā sektorā.
Darba ņēmēji — 65% atzīst, ka ir svarīgi ievērot vienādas tiesības darbavietā vīriešiem un sievietēm. To gan atzīst 1/5 vairāk sieviešu nekā vīriešu.
Kopumā — par aktuālu dzimumu līdztiesības problēmu uzskata 61% uzņēmumu (kuros strādā 50 un vairāk darbinieku).
Vācijas pieredze
Projektā «Klusās rokas» vairākas aktivitātes saistītas arī ar Latvijas puses darba vizītēm uz partnerības valstīm. Tajās notiek projekta realizācijas gaitas apspriešana, uzdevumu un mērķu precizēšana, kā arī vērtīga pieredzes apmaiņa par to, kā kura valsts rūpējas par saviem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. No šādas informācijas var smelties idejas, pēc kā tiekties, ko novērst, mainīt, uzlabot.
Jūsu uzmanībai Valmieras pilotprojekta darba grupas uzzinātais Vācijā, Potsdamā – pārskata veidā, par dažādiem jautājumiem.
Nedzirdīgo iespējas iegūt izglītību
Bērnudārzs ir (visiem bērniem kopējs, neizdalot bērnu ar īpašām vajadzībām). Tālāk seko izvēle – integrētā skolā (kopā ar dzirdīgajiem, bet atsevišķās klasēs), nedzirdīgo skolā, vājdzirdīgo un nedzirdīgo skolā, vispārizglītojošā skolā. Pēc tam teorētiski nedzirdīgie var apgūt jebkuru profesiju, kādu vēlas. Ir četri profesionālās izglītības centri nedzirdīgajiem, kuros piedāvā ņ 40 profesijas. Tas nozīmē, ka var iegūt profesionālo izglītību gandrīz jebkurā specialitātē: vispirms nedzirdīgais atrod darba devēju, iziet praktisko apmācību, tad dodas uz speciālās izglītības skolu, kur apgūst attiecīgajai specialitātei paredzēto teoriju.
Daži fakti!
Agrāk populārākā profesija nedzirdīgajām sievietēm bija zobu tehniķis. Tā bija arī viena no labāk apmaksātajām profesijām. Pašlaik cilvēkiem zobi kļūst veselāki, pieprasījums pēc šīs profesijas samazinās. Arī pašas nedzirdīgās sievietes aizvien vairāk izvēlas profesijas, kurās tieši jākomunicē ar cilvēkiem, jābūt sabiedrībā. Daudzi nedzirdīgie strādā par skolotājiem nedzirdīgo vai vājdzirdīgo bērnu skolās. Šādās skolās mācās līdz 10 stundām dienā, skolotāji viņus māca divās maiņās. Pamatskolā skolēnam jāmācās 10 gadi.
Ja nedzirdīgais vēlas mainīt profesiju, viņš dodas uz darba biroju, kas palīdz apgūt citu profesiju un atrast jaunu darbu. Bet ne visi šo pakalpojumu izmanto, bieži vien tiek galā paši.
Nodarbinātība
Vācijā strādā apmēra 75% nedzirdīgo. No tiem, kas nestrādā 5 – 10 % to nevēlas darīt; «īstie» bezdarbnieki ir 10 – 20%. Nedzirdīgo, kā arī citu invalīdu pieņemšanu darbā veicina darba devējiem noteiktās obligātās kvotas, tas ir, obligāti nodarbināto invalīdu skaits. Ja uzņēmumā ir vairāk nekā 15 strādājošie, 5% darbavietu jārezervē cilvēkiem ar invaliditāti. Ja šādu darbinieku nav, uzņēmums mēnesī maksā 250 eiro — mēnesī izlīdzināšanas naudu, kas tiek novirzīta cilvēku ar invaliditāti apmācībām, darbā iekārtošanai, nevalstisko organizācijas darbam utt.
Ja tiek ievērota dzimumu un cilvēku ar un bez invaliditātes proporcija 50 : 50, valsts piešķir ikgadējās neatmaksājamās dotācijas. Piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti piemaksā kvalifikācijas celšanai jeb arī kompensē naudas izteiksmē piemaksu pie atalgojuma, ko cilvēks ar invaliditāti reāli nopelna, lai kopējā saņemtā summa nebūtu mazāka kā līdzvērtīgu darbu strādājošam veselam cilvēkam ar augstākām darba spējām. Piemaksa var sastādīt līdz 2000 eiro mēnesī atkarībā no darba specifikas un kvalifikācijas.
Valsts pabalstu sistēma
Pabalstus maksā tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam. Valsts pabalsts ir 250 eiro mēnesī, bet katra pašvaldība pēc savām iespējām var piemaksāt (piemēram, Brandenburgā – 82, Berlīnē – 117 eiro, bet ir vietas, kur nepiemaksā neko). Pabalstus maksā gadījumos, ja bērns piedzimis nedzirdīgs vai tāds kļuvis līdz 7 gadu vecumam.
Nedzirdīgie Vācijā uzskata, ka valsts atbalsts ir pietiekams: ja pats cilvēks grib – viņš var labi dzīvot. Problēmas ir tāpat kā visiem, bet nekādu diskrimināciju nedzirdīgie neizjūt. Arī nedzirdīgās sievietes nejūtas diskriminētas, kaut arī atsevišķi gadījumi, protams, vērojami. Nedzirdīgās sievietes parasti ir ļoti aktīvas, bet vīrieši mierīgāki, atturīgāki.
Lielākās problēmas
Lielākās problēmas ir komunikācijas nodrošināšanā ar īpašiem speciālistiem, sevišķi – ārstiem utt. Nedzirdīgie vislabprātāk apmeklētu ārstus, kas prot zīmju valodu, lai nav jāizmanto starpnieks, kas ir apgrūtinoši gan fiziski, gan materiāli, gan arī psiholoģiski. Jebkurā jomā, kas saistīta ar cilvēka personīgo dzīvi, būtu jābūt iespējai iztikt bez tulka – starpnieka.
Lūk, daži gadījumi!
Nedzirdīgās sievietes pēdējos gados ļoti daudz veic kosmētiskās operācijas (liek implantus, nosūc taukus utml.). Diemžēl šī vēlme kļūt skaistākām vēlāk izsauc daudz veselības problēmu, kas jārisina ar tulka palīdzību. Šāds pieprasījums pieaug, lai gan ir maksas pakalpojums.
Ļoti daudz problēmu ir cilvēkiem ar kohleārajiem implantiem. Jaunākie pētījumi liecina, ka tie patiesi palīdz tikai nelielai daļai nedzirdīgo. Bet, tā kā valsts apmaksā un reklamē to ievietošanu ļoti daudzi nedzirdīgie steidzas to izmantot, un tas radījis visai bēdīgas sekas. Ir bijuši dzīvībai bīstami un pat letāli gadījumi, kad cilvēka organisms implantu nepieņem.
Problēmas ir arī ar izglītību, jo tiem bērniem, kam ir implanti, vairs neļauj mācīties un lietot zīmju valodu, kas ievērojami samazina komunicēšanās spējas. Rodas arī personības identitātes problēmas, jo šādi cilvēki vairs nejūtas kā dzirdīgie, bet nav arī pilnīgi dzirdīgi.
Valstī ir tikai 250 sertificēti zīmju valodas tulki, bet, lai nodrošinātu kvalitatīvu pietiekamu komunikāciju, vajadzētu 9000. Situāciju uzlabo tas, ka daudzi sociālie un citi darbinieki prot zīmju valodu, lai arī nav tulki. Kopš 2004.gada tiek pieprasīts, lai zīmju valodas tulkam būtu augstākā izglītība. Šo profesiju var apgūt 4 augstskolās, bet ikdienā daudzus darbus varētu veikt arī cilvēki, kas valodu apguvuši kursos, tomēr kā tulkiem strādāt viņiem netiek ļauts. Līdz ar to esošie tulki ir pārslogoti.
Arī Vācijā nedzirdīgajiem jauniešiem nav viegli apgūt augstāko izglītību. Tomēr tas tur daudz vieglāk nekā, piemēram, Latvijā, jo valsts sedz ņ 50% no tās summas, kas nepieciešama individuālā tulka algošanai. Palīdz arī studentu korporācijas, tiek vākti ziedojumi, pieaicināti brīvprātīgie.
Nedzirdīgām sievietēm ir īpaši krīzes centri, kuros var meklēt palīdzību, ja rodas problēmas ģimenē. Tad viņām tiek piedāvāts patvērums uz laiku tādā vietā, kas vīram vai citiem ģimenes locekļiem netiek izpausta.
Uzņēmējdarbība
Vācijā nedzirdīgo dibinātu privātfirmu ir ļoti maz, tomēr pēdējā laikā to skaits pamazām pieaug. Pārsvarā nedzirdīgie, kas vēlas un spēj darboties biznesā, strādā kā pašnodarbinātie, individuāli. Viņu veidotās firmas pamatā saistītas ar nedzirdīgo klientu apkalpošanu. Berlīnē ir divas zīmju valodas firmas, kas piedāvā gan apmācību, gan tulka un dažādus citus ar zīmju valodas izmantošanu saistītus pakalpojumus. Ir vairāki nelieli nelegāli uzņēmumi, kas pamatā nodarbina nedzirdīgos un nereģistrējas, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas.
Komunikācija, informācija
Nedzirdīgo biedrības Vācijā un Latvijā darbojas ļoti līdzīgi. Līdzīgas ir arī piedāvāto pakalpojumu shēmas: informatīvais atbalsts, palīdzība dažādu problēmu risināšanā. Izbrīnu Latvijas pusei radīja fakts, ka atbildīgie darbinieki slikti pārzina ne vien Eiropas, bet arī savas valsts un reģiona vēsturi un ģeogrāfiju. Lai uzzinātu, cik iedzīvotāju dzīvo viņu pilsētā Potsdamā un visā rajonā, – atbildes tiek meklētas internetā. Abpusējās sarunas notiek nedaudz smagnējāk, jo viņi lieto tikai vācu zīmju valodu un ir pilnīgi nedzirdīgi, tomēr saprasties izdodas.
Latvijas grupai bija iespēja iepazīties ar Alternatīvās integrācijas un komunikāciju centru Berlīnē, kas darbojas trīs gadus. Tam ir pieci galvenie darbības virzieni:
* Atbalsts nedzirdīgo ģimenēm (bezdarba gadījumos, ieceļojušajiem imigrantiem, bērniem u.c.). Centrā strādā logopēds, piedāvā valodas korekcijas nodarbības, kā arī palīdz veikt skolā uzdotos mājas darbus;
* Zīmju valodas attīstība un popularizācija;
* Komunikāciju centrs (palīdz nedzirdīgajiem veikt telefona sarunas, noformēt dažādus dokumentus;
* Interešu grupas (dažādi pulciņi bērniem – vispopulārākais ir teātris. Nodarbības bērniem un jauniešiem ar kohleārajiem implantiem. Aktīvas ir dažādas sieviešu grupas: notiek nodarbības grūtniecēm, interešu pēcpusdienas u.c.). Šajos pulciņos cilvēki atplaukst, brīvi darbojas, ceļ savu pašapziņu;
* Sadarbība starp klubiem.
Nedzirdīgie un dzirdīgie
Bija arī tikšanās nedzirdīgo sieviešu klubā. Uz to atnākušas 15 sievietes. Notika draudzīgas sarunas pie kafijas tases par ģimenes, sadzīves, profesionālajiem u.c. jautājumiem. Divu stundu laikā kļūstam labi draugi. Klubā darbojas arī viena dzirdīga sieviete, kas iemācījusies zīmju valodu tikai tādēļ, ka tā var īsāk un emocionālāk izteikties. Bet kopumā dzirdīgie, vājdzirdīgie un nedzirdīgie sadarbojas ļoti maz. Uzskata, ka katrs pieder savai minoritāšu grupai un pārsvarā komunicē un sadarbojas tikai ar sev līdzīgajiem.
Nedzirdīgie viens otru atbalsta, neskauž, ja kādam klājas labāk, gluži otrādi – slavē viņus un lepojas ar šo faktu. Vācijas nedzirdīgie noteikti priecāsies, ja Latvijā ātrāk tiks sasniegts tas sociālā nodrošinājuma līmenis, ko viņi panākuši 20 un vairāk gados.
Nedzirdīgo situācija Slovākijā
Tuvāk par to, kā dzīvo un jūtas nedzirdīgie cilvēki Slovākijā, stāsta viens no viesiem Rīgā starptautisko aktivitāšu koordinators slovaks J.Lačoks (attēlā no labās). Viņam ģimenē ir nedzirdīga meita (22), kura apguvusi amatu, bet nevar atrast darbu.
Nav liela optimisma
Par nedzirdīgo izglītošanās un karjeras iespējām jārunā objektīvi un bez pārlieka optimisma. Sen zināms, ka nedzirdīgiem grūtāk padodas lasīšana (izprotot tekstu), arī rakstītprasmi pietiekami spēj apgūt nedaudz. Tāpēc laika gaitā tieši viņiem izveidojies noteikts amatprasmju loks, kas viņiem pieejams apgūšanai un lietošanai turpmākajai dzīvei, un tas būtu: šuvēji, apavnieki, audējas, atslēdznieki, santehniķi, celtnieki, galdnieki, frizieri, pavāri, apkopēji, dārznieki.
Iegūt labu darbu pēc skolas beigšanas ir grūti tāpēc, ka gan sabiedrība, gan konkrēti darba devēji ir neatsaucīgi, turklāt nedzirdīgie nespēj objektīvi paši sevi novērtēt, ir pārāk augstās domās par sevi un tāpēc ierobežo savu attīstību un varēšanu, jo tālāk nemācās. Turklāt daļa pat nebeidz vispārējo skolu.
Tulku un skolotāju trūkst
Šādā grūtākā mācību procesā it īpaši liela nozīme būtu skolotājiem un tulkam, turklāt abos amatos labi jāpārvalda zīmju valoda. Bet kas notiek Slovākijā? Skolotāji reti kurš māk strādāt, «runāt» ar nedzirdīgajiem bērniem, neprot zīmju valodu, turklāt arodskolās (un visās citās) trūkst tulku. Nedzirdīgais students – tas liels izņēmums pārējo vidū, jo arī viņam jāiztiek bez tulka. Vienkārši trūkst tāpēc, ka darbs ir slikti apmaksāts. Nu, sakiet, kādas zināšanas var iegūt šādā ceļā!
Par pakalpojumiem un sociālo nodrošinājumu
Teorētiski – tulka pakalpojumus bez ierobežojuma un bez maksas var izmantot jebkurš nedzirdīgais, kam vajadzīgs. Praktiski – tas nav iespējams, jo pašu tulku vienkārši nav!
Pašreizējais projekts it kā uztausta problēmu un virzās uz nedzirdīgo palīgu – asistentu gatavošanu, kas palīdzēs nedzirdīgajiem iekļūt darba tirgū.
Slovākijā kā otrajā valstī tūlīt pēc Zviedrijas oficiāli atzīta arī zīmju valoda ar iespējamo pielietojumu visur, kur tas nepieciešams nedzirdīgam cilvēkam. Taču daudzviet to neievēro, kaut vai TV, sociālās iestādēs, profesionālās skolās utt.
Kas Slovākijā valstī panākts? Nedzirdīgie cilvēki atzīti par darbaspējīgiem, bet pensiju saņem – 50% apmērā no I grupas invalīdu pensijas ( ap 100 eiro mēnesī). Ir speciālas kartes cilvēkiem ar veselības traucējumiem, kuras uzrādot par brīvu var braukt pilsētas transportā, par puscenu – ārpus tās, apmeklēt lētāk sporta zāli, baseinu, kultūras pasākumus utt.
Vācu un slovāku partneri konferences pauzē
Ja strādā nedzirdīgais
Nesen Slovākija pieņēmusi labu likumu: firmā uz 20 darbiniekiem jānodarbina 1 invalīds. Ja tā nav, tad jāmaksā sodanauda. Taču arī šis likums nedarbojas. Darba devēji labāk maksā nekā pieņem darbā cilvēku ar veselības traucējumiem.
Attieksme
Tā ir valstī aktuālākā problēma – kā mainīt šādu attieksmi? Jāteic, ka to veicina vispārējā sabiedrībā valdošā neiecietība, labākā gadījumā – vienaldzība un atsvešinātība. Nežēlīgs ir šis laiks, kas neļauj lolot ilūzijas. Uz lietām jāskatās reāli.
Tieši tāpēc gudrākie, uzņēmīgākie nedzirdīgie mēģina veidot savu ģimenes biznesu un karjeru savā vidē (nedzirdīgo skolās, centros utt.).
Asociācija cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem
Apvieno tikai nelielu daļu no visiem valstī esošiem cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Turklāt tagad tā arvien vairāk sadalās mazākās organizācijās. Biedru naudas nav obligātas, brīvprātīgi maksājumi 0.50 – 1 EUR. Sadalīšanās rezultātā mazinās arī asociācijas spēks un ietekme sabiedrībā, kā arī atbalsts no valsts puses finansējuma veidā.
Kā uzsākt veiksmīgu biznesu un kā vadīt projektus
EQUAL projekta «Klusās rokas» ietvaros no 15. līdz 19. maijam sadarbībā ar Sociālās integrācijas centru pilotprojektā «IT iespējas depresīvajos rajonos nedzirdīgo elestīgām darba formām» risinājās tematiskā nometne Jūrmalā.
Nodarbību programmā tika ietvertas tēmas «Kā uzsākt veiksmīgu biznesu» un «Kā vadīt projektu», atbilstoši pilotprojektā izvirzītam mērķim.
Nometnes pirmajās dienās nodarbībās apguvām un mācījāmies vispār sastādīt nelielus biznesa plānus, bet vakaros katrs veidojām savu sapņu biznesa plānu, ko dienā prezentējām pārējiem. Man prieks, ka visiem izdevās sagatavot savus mazā biznesa plānus. Jāteic, pirms tam nevarējām iedomāties, cik daudz nāksies mācīties un strādāt, lai kaut ko tādu dabūtu.
Visi nometnes dalībnieki tika sadalīti divās komandās pēc biznesa plānu mērķiem. Iznāca interesantas komandas: vien – liela SIA komanda, SIA «Rēzeknes rehabilitācijas sporta centrs»; bet otrā komanda – SIA «Lielā».
Semināros tēmas bija sarežģītas
Daži ar tādiem jautājumiem saskārās pirmoreiz, bet kopīgiem spēkiem tikām galā. Par centību mācībās mums mācību centrā uzdāvināja lielisku disku – «Biznesa plānošana brīvajam tirgum». Nometnes pēdējās dienās abas komandas ar uzsākto un sagatavoto materiālu biznesa jomā ķērās pie projektu vadīšanas. Nācās svērt, kā un kur sasniegt savus mērķus biznesa jomā, kādā Eiropas fondā iesniegt finansējuma pieprasījumu.
Projektus prezentējām. Nobeigumā kārtojām «eksāmenu»: bija jāizpilda projekta pieteikuma veidlapa. Kopā nobildējāmies, saņēmām sertifikātus, dāvanu CD ierakstu «Mērķorientēta projektu vadīšana un loģiskās struktūranalīzes metode» (LSAM) un lektores Līgas vēlējumus, lai biznesa plāni un projekti izdodas. Seminārā dalībnieki ieguva daudz dzīvē svarīgas un noderīgas informācijas, paplašināja savas zināšanas un izglītības līmeni.
Lai no visai sarežģītām tēmām mazliet atpūtinātu galvas un fiziski atpūstos, tika organizēti relaksācijas un rehabilitācijas pasākumi. Vairāki no semināristiem šādu prieku baudīja pirmoreiz, un tas paliks viņiem atmiņā vēl ilgi.
Pateicos SIC darbiniekiem par laipno uzņemšanu un nometnes dalībniekiem par izturību. Novēlu visiem nākotnē būt drošiem un realizēt savus sapņus.
Jeļena Janeviča:
Seminārā man ļoti patika, jo ieguvu interesantu informāciju par komercdarbību un projektu vadīšanu. Diemžēl esmu krievu tautības, tāpēc bija grūti izprast sarežģīto informāciju latviešu valodā, paldies grupas biedriem un tulcei Telmai par pārtulkošanu zīmju valodā. Man ļoti patika relaksācijas pasākumi, ļoti laipnas SIC darbinieces. Sapņoju nākotnē vēlreiz piedalīties šādā nometnē.
Vita Kravale:
Es šādā seminārā piedalījos pirmo reizi. Iepriekš vispār nesapratu, kas ir bizness un kas ir projekts. Pateicoties lektorei Līgai un viņas uzdotajiem pastāvīgajiem darbiem daudz ko uzzināju un noskaidroju.
Seminārā papildināju savas zināšanas, kādreiz dzīvē noteikti noderēs. Žēl, bija maz brīvā laika un neizdevās vairāk būt pie jūras. Patika ārstnieciskās procedūras, pēc tām tam tik viegli.
Vadims Višņakovs:
Sākumā piedalīties nometnē tā kā nepiekritu, tomēr beigās izlēmu par labu tai – nedēļa man bija brīva. Tagad saku paldies Sandrai par piedāvājumu, jo lietderīgi pavadīju laiku, ieguvu daudz informācijas par biznesa plāna noformēšanu, par to, kā sagatavot, pēc tam vadīt projektus. Mūs labi aprūpēja SIC darbinieces ārstniecības pasākumos. Īpašumā ieguvu lietderīgus diskus: par projektu vadīšanu un par biznesa plānošanu brīvajam tirgum. Tagad brīvajā laikā varēšu papildināt savas zināšanas ar to palīdzību.
Ilona Fomina:
Esmu piedalījusies daudzos semināros, bet šādā – par projektu gatavošanu un komercbiznesu es piedalījos pirmoreiz. Seminārā uzzināju daudz par to, kā uzsākt savu biznesu. Paldies nometnes organizatoriem par ārstnieciskām procedūrām. Atgriezusies mājās, jūtos atspirgusi no ikdienas un varu atkal no jauna ķerties klāt pie darba.
Elvīra Čaika:
Patiešām noderīgas mācības! Vēl jau zinām maz par to, kā vākt materiālus, sakārtot tos, lai gatavotu projektu pieteikumus finansējumam un veiksmīga projekta uzsākšanai. Šajā ziņā ar materiāliem nu esam nodrošināti.
Piecas dienas faktiski ir par maz, lai apgūtu visu nepieciešamo labu projektu radīšanai. Tomēr paldies grupas vadītājai Sandrai Gerenovskai par uzņēmību, komplektējot šo grupu, kā arī visa projekta «Klusās rokas» radītājiem un ES kā tā finansētājai par šo mums doto iespēju mācīties.
Laima Karlštrēma:
Jau pagājušajā gadā piedalījos tematiskajā nometnē, kur apguvām projektu gatavošanu, šogad radās iespēja vēl vairāk papildināt zināšanas šajā jomā. Ar semināra norisi esmu apmierināta: bija interesanti gan klausīties, gan diskutēt, gan pildīt mājas uzdevumus vakaros, kad visi kopā apspriedām, kā pareizi risināt izvirzītos jautājumus projektu vadīšanas darbā. Sandra Gerenovska kā pilotprojekta vadītāja bija ļoti neatlaidīga, reizē ar izpalīdzīga tiem, kam visvairāk vajadzēja padoma. Nu visumā bija interesanti, kaut arī grūti, bet zināšanas projektu jomā ir paplašinājušās.
Sieviete - tuvplānā
Vajag tik darba!
Zinaīda ir nedzirdīga. Taču komunikabla. Šaurajā virtuvē, visām sākot žestikulēt, knapi pietiek vietas. Zinaīda piedalījusies pētījumā par nedzirdīgu sieviešu problēmām darba tirgū.
Pasaule bez skaņas
Zinaīdas dzimtas saknes ir Baltkrievijā. Turp pie mammas, brāļiem un māsām viņa reizi gadā aizbrauc. Zinaīda piedzima dzirdīga, bet divu gadu vecumā, barā ejot uz pirti, lielie uzreiz nepamanīja, ka mazā Zina iekritusi vannā. Bija ziema un ūdens ledusauksts. Tas sagājis ausīs.
Kādās tik slimnīcās Zinaīda nav bijusi – Ukrainā, Baltkrievijā, Maskavā. Neviens nespēja palīdzēt. Tagad, kad roku pieliek pie televizora vai radio, viņai šķiet, ka dzird arī skaņu. Taču iespējams, ka tas ir tikai apmāns no radītās vibrācijas.
Taču dzirdes trūkums nebija šķērslis normālai dzīvei. Zinaīda Baltkrievijā pabeidza vidusskolu, apguva elektriķes profesiju. Zinaīda rāda albumu ar kāzu bildēm. Ar vīru viņa iepazinās skolā, viņš arī bija nedzirdīgais. Abi strādāja, krāja naudu.
Vīra vecmāmiņa bija jelgavniece, tāpēc ģimene no Baltkrievijas pārcēlusies uz Latviju, jo te padomju laikā bija lielākas iespējas sameklēt darbu. Te piedzima dēli – Andrejs un Andris. Puiši ir dzirdīgi, nekādu problēmu. Zinaīda ir jau vecmāmiņa. Vīrs gan to brīdi nesagaidīja, jo pirms pieciem gadiem nomira ar vēzi.
Aktīva un enerģiska būdama, Zinaīda bēdām neļāva vaļu un pirms pāris gadiem, ieliekot sludinājumu avīzē «Kopsolī», iepazinās ar kādu kungu no Daugavpils puses. Sarakstījās, satikās un apprecējās.
Tagad Zinaīda lavierē starp Rīgu un Daugavpili. Kad Zinaīda ir Daugavpilī, vecākais brālis Rīgā seko, kā mazajam brālim klājas. Zinaīda tajā laikā Daugavpilī rok, ravē un apstrādā vīra piemājas dārziņu. Kopā ar vīru viņi labprāt ar velosipēdiem vai slēpēm apceļo tuvāko apkārtni, jo jaunībā abi sportojuši. Kas kaitētu nedzīvot? Bet Zinaīda grib būt sociāli vajadzīga. «Brīvdienām daudz jaukāka garša ir tad, ja tās ir nopelnītas ar darbu!» – tā viņa domā.
Strādāju, vien nerunāju
«Tas, ka esmu nedzirdīga, nemaz nav traģēdija. Esmu strādīga, vienīgi nevaru parunāt. Varbūt kāds tieši būtu priecīgs, ja kolēģis blakus nerunā?» saka Zinaīda. «Apkopējai, trauku mazgātājai, fasētājai un vēl daudz citām profesijām taču svarīgi ir darboties ar rokām. Acis man ir vērīgas, rokas spēcīgas.»
Vēl pirms četriem gadiem Zinaīdai bija darbs, viņa strādāja mizošanas cehā sakņu tīrīšanas firmā. Zinaīdas uzdevums bija notīrīt dārzeņus, lai pēc tam tos fasētu un pārdotu lielveikalos. «Tas domāts aizņemtiem vai slinkiem cilvēkiem, kuri vakarā negrib mizot kartupeļus,» viņa žestikulēdama stāsta. Zīmju valoda krieviem un latviešiem atšķiras, bet ātri viņa pielāgojusies. Zinaīdas valoda tomēr ir krievu valoda, kas arī mazliet sarežģī saprašanos. Toreiz darbu Zinaīda Čamane atrada caur darba biržu.
Plānu un normu izpildīja, vēl kolēģiem palīdzēja. No sākuma maksāja 60 latu, bet tad arvien mazāk, bet darba stundas palika aizvien garākas. Saņemot 28 latus mēnesī, Zinaīda esot raudājusi. No smagā darba bi-ja iekaisuši pirkstu gali, kājas gumijas zābakos izsutušas, jo cehā bija mitrs. Pazemojoši. Taču darba devējs teicis – ja nepatīk, ej projām. Slimības lapu nemaksāja. Ārsts grozīja galvu – nevajadzētu tādā darbā mocīties. Bet naudu vajadzēja dēlam skolai. Ar invaliditātes pensiju ir par maz. Daudzi saka – ar to pietiek. Viņa saņem pensiju – 73 latus.
Mazliet iecietības
«Nevienam negribas ar nedzirdīgu cilvēku piņķerēties. Darba devējam nav laika savas vēlmes izteikt rakstiski. Lai gan tagad pa rokai vienmēr mobilais tālrunis, kur uzsist informāciju,» skaidro Zinaīda.
Darbu viņa meklē gan caur paziņām, gan līdzi par tulku ņemot kaimiņieni Sandru. Arī dēls Andris ir lielisks palīgs. Pirmā klasē zēns atstāts uz otru gadu, skolotāja teikusi, lai liekot palīgskolā. Zinaīda liekas, ka tāda attieksme varētu būt bijusi tāpēc, ka viņi, vecāki, bija nedzirdīgie. Dēls mācījās latviešu skolā. Zinaīda ar vīru cīnījās, lai bērns paliek skolā. Tulku toreiz ņēmuši no nedzirdīgo biedrības. Tagad viss ir kārtībā.
Zinaīda stāsta: «Ar nedzirdīgiem varu parunāt par dzīvi, par problēmām. Jaunā paaudze gan ir savādāka. Viņiem kontakti veidojas ar datora starpniecību,» stāsta Zinaīda. Kāda ir cilvēku attieksme uz ielas? Bez šaubām, kad divi nedzirdīgie sarunājas, ir cilvēki, kas blenž. Ir tādi, kas novēršas. «Nē, mūs tas netraucē. Šķiet, ka dzirdīgajiem mūsu intensīvā žestikulēšana traucē,» smejas Zinaīda. Viņa pati komunicēšanā problēmas nesaskata. «Nevajag kautrēties, vienmēr kāds atrodas, kas mēģina palīdzēt,» viņa skaidro un stāsta par Ziemeļu rajona sociālās nodaļas izpalīdzību, par pretimnākšanu dēla skolā.
Zinaīdai bija kaķis, kas drīz vien aptvēris, ka saimniece nedzird. Ja viņš gribēja tikt ārā, tad nemaz velti neņaudēja, bet gāja klāt un ar ķepu bakstīja. Kad gribēja tikt istabā, iemācījās nevis pie durvīm gaidīt un skrāpēties, bet parādījās pie virtuves loga.
No laikraksta Diena
No laikraksta Diena