Search form

12.02.2013

Drukāt

ASV: Veterinārajā klīnikā apkalpo zīmju valodā (video)

Photo

„Četras ķepas” („Four Paws”) ir vienīgā veterinārā klīnika Vašingtonas štatā (ASV ziemeļrietumu daļā – nejaukt ar Vašingtonas pilsētu, kas atrodas austrumu piekrastē – red. piez.), kur klientu apkalpošanai tiek izmantota zīmju valoda, jo viena no darbiniekiem ir nedzirdīgā veterināra palīdze Samanta Vilsone, kura sapņo kļūt par veterinārsti. Veterinārā klīnika atrodas Sietlas pilsētā.


 Tā stāsta Džoels Barišs savā raidījumā „Bez barjerām” nedzirdīgo ziņu portālā „DeafNation”. Video skatīt ŠEIT.
 
„Kopsolī” piedāvā video tulkojumu.
 
Nedzirdīgā veterināra palīdze
Džoels Barišs (DB): Esmu patīkami pārsteigts, redzot tevi strādājam. Tas, ko redzu, pierāda, ka nedzirdīgie nevis nevar, bet gan  var. Mēs varam! Kā tu iesaistījies veterinārajā medicīnā?
 
Samanta Vilsone (SV): Tas viss sākās vidusskolā, kur mācījos tehnoloģiju programmā, kur ieguvu veterināra palīga sertifikātu.
 
DB: Vai tu mīli dzīvniekus?
 
SV: Jā, es noteikti viņus mīlu! Man tā ir liela aizraušanās: es mīlu viņus un viņi sniedz mīlestību man.
 
DB: Tu esi veterināra palīdze. Tev noteikti vajag kāpt pa karjeras kāpnēm!
 
SV: Jā, nākamais amats augšup ir veterinārfeldšere.
 
DB: Kā tu jūties, ka tavs priekšnieks, veterinārās medicīnas doktors, spēj sazināties zīmju valodā?
 
SV: Tas ir apbrīnojami, tā ir kā dāvana! Neviens cits vetārsts Vašingtonas štatā nerunā zīmju valodā. Lai gan darbinieki šeit ir dzirdīgi,  arī viņi izmanto zīmju valodu. Tas ir jauki.
 
DB: Jā, viņi runā zīmju valodā tekoši. Bet vai tu dažreiz izjūti kādas barjeras, pildot kādu uzdevumu, vai arī tas nesagādā nekādas grūtības?
 
SV: Dažreiz  nevaru izmantot zīmju valodu, piemēram, turot kaķi, tāpēc tad  mēģinu sazināties mutiski. Lai gan esmu nedzirdīga, mēs labi saprotamies.
 
DB: Ar kādiem izaicinājumiem sastopies, šeit strādājot?
 
SV: Neliels izaicinājums ir komunikācija ar klientiem. Bet tas sagādā grūtības tikai dažreiz.
 
DB: Kad klients ienāk, nevis vetārsts viņu satiek pirmais, bet gan tu, vai ne? Kā tu viņiem stādies priekšā?
 
SV: Mums ir zaļa tāfele, uz tās tad uzrakstu: „Sveiks, esmu Sema!”. Es nerakstu, ka esmu nedzirdīga. Kāpēc gan? Viņi taču nesaka, ka ir dzirdīgi. Es sākumā vaicāju par mājdzīvnieka slimības vēsturi. Ar nedzirdīgiem klientiem, protams,  runāju zīmju valodā, bet viena no barjerām, ar ko saskaros, ir tā, ka man neļauj runāt ar dzirdīgiem klientiem, jo priekšnieks uzskata, ka viņiem ar mani ir grūti komunicēt.
 
Brīnišķīga darbiniece!
Video redzams, kā Samanta veic dažādus pienākumus: veic injekciju kaķim, pārbauda analīzes. Tālāk Džoels intervē veterinārārstu Kevinu Rīdu (KR).
 
DB: Uz mani pozitīvu iespaidu atstāja jūsu darbs ar jūsu nedzirdīgo palīdzi. Kāpēc jūs viņu pieņēmāt darbā?
 
KR: Patiesībā viņa ir studente PIMA Medicīnas institūtā, kur mācās medicīnas asistentu programmā. Viņa kādudien atnāca uz manu klīniku un jautāja, vai es nevarētu pieņemt viņu praksē skolai. Es atbildēju: „Protams!” Mēs to nokārtojām: man vajadzēja satikt viņas pasniedzēju un aizpildīt dokumentus, lai viņa drīkstētu šeit strādāt. Mēs jau bijām sākuši praksi, kurā viņa bija pat labāka par mani.
 Tas viss ir labi. Taču es iepriekš strādāju citā klīnikā. Kad es sāku strādāt šeit, viņai vēl bija palikušas dažas no 100 prakses stundām. Tāpēc es jautāju šīs klīnikas īpašniecei, vai es varētu ņemt līdzi Samantu, un viņai nebija iebildumu. Sema kopā ar padomdevēju nostrādāja 20 stundas praksē mēneša garumā.
Kad viņa beidza praksi, es jautāju klīnikas īpašniecei, vai Samantu nevarētu pieņemt darbā par atlīdzību uz pilnu slodzi. Viņa atbildēja: „Protams! Samanta ir brīnišķīga darbiniece!” Samanta ir gudra, talantīga darbā ar dzīvniekiem un šī ir viņas īstā vieta. Tagad viņa šeit pilnvērtīgi strādā jau 4 mēnešus.
 
DB: Jā, pirmajam iespaidam ir ļoti liela loma. Vai jūs kādreiz esat domājis, ka nedzirdīgie kaut ko nevar?
 
KR: Es nekad par to neesmu domājis, jo jau gandrīz 8 gadus pats esmu nedzirdīgo sabiedrībā. Es nekad neesmu pieļāvis domu, ka viņi kaut ko nevar darīt. Es satiku savu partneri nedzirdīgo kopienā. Viņš ir pilnīgi nedzirdīgs, un mēs esam kopā 8 gadus. Kad viņu satiku, es vispār nepratu zīmju valodu, pat ne alfabētu. Tāpēc es to iemācījos. Kāpēc gan ne? Cilvēki ir cilvēki – to patiešām neietekmē valoda un kultūra. Svarīgākais ir tas, kāds šis cilvēks ir. Es iemācījos zīmju valodu, lai sazinātos tajā, tāpēc man nebija nekādu grūtību ar Samantu.
Ārsts izmeklē četrkājaino pacientu – suni – , kamēr Samanta viņu uzmanīgi pietur, un dod norādījumus viņai zīmju valodā. Džoels turpina intervēt ārstu.
 
DB: Kā ir ar medicīnas terminiem? Kā jūs parādāt šos vārdus? Vai Sema tos labi saprot? Ja rodas problēma, kā jūs to atrisināt?
 
KR: Saziņa ir viegla. Bieži vien, ja ir sarežģīti medicīnas termini, es nezinu, vai šiem vārdiem ir sava zīme. Tad es daktilēju, un Sema to ātri uztver un iemācās. Viņa atceras visu, tāpēc šādos gadījumos ir viegli. Piemēram, litotripsija (urīnpūšļa akmeņu saskaldīšana ar speciālu instrumentu – red. piez.). Šodien mēs izmeklējām suni, kuram bija urīnpūslī akmeņi, un diskutējām, ko darīt. Es jautāju Semai, vai ir šim vārdam ir zīme, viņa atbildēja, ka nav. Tāpēc es vārdu daktilēju vai rādu tā nozīmi – saskaldīt akmeņus. Samanta palīdz arī labāk sazināties ar nedzirdīgajiem klientiem.
 
Džoels atkal intervē Samantu
DB: Ko tu vēlies darīt nākotnē?
 
SV: Es gribu kļūt par sertificētu veterinārfeldšeri. Lai iegūtu sertifikātu, man jānoliek praktiski eksāmeni speciālista klātbūtnē.
 
DB: Mani pārsteidza redzētais, kā tu „špricē” suni. Vai tev nekad nepaliek slikti?
 
SV: Pirmajā reizē biju uztraukusies, vai trāpīšu īstajā vietā. Taču pēc pāris reizēm pieradu pie tā, to arī mācīja skolā. Tur teica, lai vienmēr tēmēju zem ādas. Mēs daudz praktizējam, lai to iemācītos.
Nobeigumā Džoels stāsta, ka redzētā komunikācija zīmju valodā šeit atstājusi uz viņu lielu iespaidu.
 
 
Sagatavoja: laikraksts „Kopsolī”

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas