20.12.2013
Klusuma pasaulē
Saruna ar pedagoģi, Latvijas Nedzirdīgo savienības Rīgas reģionālās biedrības vadītāju MĀRU LASMANI
Tepat, kaut kur līdzās mūsdienu urbanizētajam cilvēkam, kurš gaužas par klusuma trūkumu un ar nepacietību gaida brīvdienas, kad varēs «izskriet» un atgūties dabas klusumā, dzīvo cilvēki, kuri nedzird ne ikdienas troksni, ne dabas nosacīto klusumu — nedzird neko un pat nezina, kā ir — dzirdēt. Viņi sazinās zīmju valodā, to papildinot ar izteiksmīgu mīmiku. Dzirdīgie šos cilvēkus pavirši sauc par kurlmēmajiem un izturas pret viņiem ar zināmu neizpratni un pat piesardzību, jo... savādāki taču. It kā tā ir, tomēr pēc sarunas ar Māru man viņus par kurliem saukt īsti negribas, jo man šķita, ka Māra «dzird» labāk par vienu otru dzirdīgo. Un «runā» viņa tik azartiski, ka arī par mēmu viņu saukt ir neērti. Tikai, lai Māras teikto saprastu arī es, man vajadzīgs zīmju tulks, un tā ir surdotulce Brigita Aldersone. Viņa šo to piebildīs arī no savas puses.
Māra, jūs piedzimāt nedzirdīga?
Jā, un ģimenē tāda neesmu vienīgā — nedzirdīgi ir arī mani vecāki un abas māsas — Skaidrīte un Edīte. Tā ir ģenētiski iedzimta vaina, bet citu veselības problēmu mums nav.
Nedzirdīgiem vecākiem vispār var piedzimt dzirdīgi bērni?
Mēs ar vīru esam nedzirdīgi, bet mūsu meita un dēls ir vājdzirdīgi. Abi ļoti labi runā un tikpat labi pārzina zīmju valodu. Bet mazdēliņš piedzima dzirdīgs. Tikai tas nav tik svarīgi — galvenais, lai bērns būtu fiziski vesels. Brigita:Manā ģimenē ir līdzīgi — abi vecāki ir nedzirdīgi, bet es — dzirdīga.
Kā dzirdīgs bērns sazinās ar nedzirdīgiem vai vājdzirdīgiem vecākiem?
Savā pirmajā dzīvības gadā taču visi bērni sazinās tikai ar zīmēm, kustībām. Ar tām viņi vecākiem parāda, ka grib padzerties vai pagulēt; norāda arī uz to, ka sāp vēderiņš, galva vai ir auksti. Mans mazdēls ļoti labi atpazīst manu neartikulēto balsi, seko teiktajam zīmēs, un mums ir ļoti viegli sarunāties. Bērniem jau vispār nav problēmu saprasties ar cilvēkiem — lai kādas būtu viņa problēmas. Šķēršļus tam rada pieaugušie, kuri dzīvo pašu vai sabiedrības noteiktu vispārpieņemtu priekšstatu ierobežojumos. Brigita:Lai arī cik savādi tas izklausīsies, bet mani vecāki manā klātbūtnē zīmju valodu nelietoja. Viņi, zinot, ka es dzirdu, runāja neartikulētajā balsī. Un bērns šīs skaņas atpazīst. Tikai es zīmju valodu apguvu ar prieku, jo man tā vienkārši patika, tas pat bija interesanti — sarunāties valodā, kuru citi nesaprot. Tā kā augu nedzirdīgo vidē, zīmes varēju apgūt, arī vērojot apkārtējos. Turklāt cilvēki savu teikto pat neapzināti bieži pavada ar žestiem, un, ja apmēram zina, par ko ir runa, tad tajos viņu sacīto var «saklausīt» itin labi. Jo zīme ir vizualizēts vārds. Teiksim — kurš gan zīmju valodā nevarētu pateikt — skapis, ūdens, saule utt.? Tikpat labi ikviens svešiniekam, kurš runā citā valodā, ar zīmēm var pastāstīt ceļu. Tikai Latvijā vairums dzirdīgo, satikuši nedzirdīgo, nobīstas — kā es ar viņu komunicēšu?... Pārsvarā mēs gan vispār baidāmies no tiem, kas ir mazliet citādāki. Ārzemēs cilvēki šajā ziņā ir izglītotāki un, ja kāds parāda, ka viņš nedzird, ātri vien visu «izstāsta».
Šķiet, ka cilvēkiem Latvijā par nedzirdīgajiem trūkst informācijas.
Tieši tā. Uz bērnudārzu nereti nāk studenti — topošie pedagogi, un pat viņi, ieraudzījuši nedzirdīgos bērnus rakstām un lasām, ir varen izbrīnīti — kā tad tā — mēs domājām, ka viņi tikai plātās!... Savu lomu nospēlē arī tas, ka, ja cilvēkus ar kustību traucējumiem vai garīgo atpalicību no citiem atšķir viņu ārējais izskats, tad nedzirdīgie no dzirdīgajiem vizuāli neatšķiras ne ar ko līdz pat mirklim, kad jāsāk komunicēt. Un uzreiz rodas barjera. Kad mācījos Daugavpils pedagoģiskajā universitātē, pasniedzēji par nedzirdīgajiem uzzināja tikai no manis — biju kā baltais zvirbulis citu starpā. Vēl jo vairāk viņus izbrīnīja tas, ka starp nedzirdīgajiem ir cilvēki, kuri mācās un grib mācīties. Bet izlaidumā augstskolas rektoru surdotulka klātbūtne varen pārsteidza — viņš nezināja, ka viņa vadītajā skolā četrus gadus mācījusies nedzirdīga sieviete!
Jāmet akmens mediju lauciņā par to, ka tie neveic savu galveno uzdevumu — neinformē cilvēkus par sabiedrībā notiekošo.
No viņu puses atsaucību tiešām nejūtam. Preses, radio un TV pārstāvjus regulāri aicinām uz lielākajiem pie mums notiekošajiem pasākumiem, bet žurnālisti uz tiem ierodas ļoti, ļoti reti. Taču pasākumi ir interesanti. Piemēram, šovi «Krāsainie sapņi 1» un «Krāsainie sapņi 2», kuros notika melodeklamācijas — diskā skan fonogramma, un nedzirdīgie, iemācījušies dziesmas vārdus no galvas, ar zīmēm plastiski dzied un rāda dziesmu. Tas ir ļoti skaisti! Arī es pati dziedu, skaitu dzeju, dejoju nedzirdīgo deju kolektīvā. Kā pati smejos — esmu universāla! Šajā brīdī Māras acis mirdz un mīmika ir tik dzīva, ka šķiet — es pat dzirdu viņas smieklus.
Ceļā uz augstskolu un mācoties tajā, ar citiem taču vajadzēja sazināties. Kā to darījāt?
Vispirms ar zīmēm parādīju, ka nedzirdu, tad uz papīra uzrakstīju savu jautājumu un tāpat arī saņēmu atbildi.
Lai apgūtu vielu, gāju pie lektoriem, pastāstīju par savu problēmu un ka man lekciju materiālus tāpēc vajag kopētā veidā. Un, protams, daudz sēdēju bibliotēkā, rakos pa grāmatām. Tā tapa arī mani kursa, bakalaura u.c. darbi. Bet, protams, tādi trakie, kā es, bija retums. Īpaši grūts bija pirmais mācību gads, raudāju un domāju, ka netikšu galā... Tāpēc pat nebrīnījos par citu neticību tam, ka augstskolā studē kurlmēmā. Tomēr izturēju, uzvarēja spītība — gribēju būt skolotāja, neparko negribēju strādāt citu darbu! Tagad man līdzīgajiem studēt ir daudz vieglāk, jo, ja vien kāds par to izrāda interesi, viņam «piekomandē» valsts apmaksātu surdotulku.
Esat no Latgales, un latgaliešiem jau spītība raksturīga… Ar ko nodarbojās jūsu vecāki?
Bija visvienkāršākie lauku cilvēki. Baroja lopus, strādāja saimniecībā, bet vienlaikus piederēja lauku inteliģencei. Īpaši tēvs. Viņu ļoti interesēja vēsture, politika. Pie brokastu galda mēs vienmēr pārrunājām jaunākos notikumus. Ar mūsu audzināšanu vispār vairāk nodarbojās tēvs — mamma čakli veica mājas soli un rūpējās par lopiem.
Kur satikāt savu vīru?
Strādājot kultūras centrā «Rītausma», kur notika informatīvi pasākumi. Tie bija jāapmeklē arī cilvēkiem no nedzirdīgo mācību uzņēmuma, bet, tā kā viņi bija paslinki, es skrēju aģitēt. Viens no aģitējamajiem bija mans nākamais vīrs — līdz tam nekas cits, izņemot sportu, viņu neinteresēja. Ipašu uzmanību viņam veltīju tāpēc, ka zināju — viņu bija uzaudzinājusi vecmāmiņa, un man viņa bija žēl... Un nu jau sen kā bez sporta viņu interesē politika u.c. lietas.
Kā savas domas un idejas politiķiem dara zināmu nedzirdīgie? Jūs taču arī esat vēlētāji.
Tagad ļoti daudzi savas domas, protestu vai ieteikumus pauž, rakstot komentārus internetā. Talkā nāk arī Latvijas Nedzirdīgo Savienība, caur to ar saviem priekšlikumiem varam vērsties kaut pie prezidenta un tādejādi risināt ne tikai mūsu, bet arī valsti skarošus un interesējošus jautājumus. Nedzirdīgo Savienības tagadējais prezidents Edgars Vorslavs vienu laiku bija Zaļās partijas biedrs, mēģināja iesaistīties politikā, tikai viņam pietrūka pieredzes. Bet mūsu starpā noteikti ir daudzi gudri cilvēki, kuri politikā varētu dot savu artavu.
Skatoties TV, nedzirdīgi cilvēki pārdzīvo, ka viņi nedzird?
Ļoti to pārdzīvo tie, kuri dzirdi zaudējuši dzīves laikā, jo viņi zina, kā ir — dzirdēt. Bet tādiem kā es, kas jau piedzimuši nedzirdīgi, tas neko neizsaka — mēs pazīstam tikai klusumu. Un to laiku, kuri dzirdīgie velta televizoram, varam aizpildīt ar grāmatu lasīšanu utt.
Kino ēra aizsākās ar mēmo kino, un visi tāpat visu saprata.
Cītīgi sekojot bildei, filmā notiekošo var saprast arī tagad. Turklāt daudzām filmām ir subtitri. Tikai reti kurai filmai ļoti gribas sekot, jo, manuprāt, redzētais un dzirdētais zināmā mērā kropļo cilvēku prātu. Turpretī tiešām žēl, ka subtitru nav raidījumiem par dabu, izglītojošajiem raidījumiem, kultūras ziņām. Tāpēc veidojas situācija, ka atpazīstam tikai tos māksliniekus, literātus, par kuriem mācījāmies skolā, bet jaunos vairs neatpazīstam. Man gribas arī dzeju palasīt, bet bieži nesaprotu zemtekstu. Brigita: Nedzirdīgie to vienkārši nesaprot, jo zīmju valoda ir tieša, un tā viņi arī visu uztver. Piemēram, ja nedzirdīgajam pateiks: «ābols no ābeles tālu nekrīt», viņš būs neizpratnē — nu un tad, ka ābols nokrita?... Tāpat viņš nesapratīs vārdos «ko sēsi, to pļausi» ielikto domu; viņš tos uztvers tieši — jā, iesēšu un nopļaušu.
Uzskatāt, ka labāk ir piedzimt nedzirdīgam, nevis dzirdi zaudēt dzīves laikā?
Noteikti. Cilvēkiem ar to aprast un samierināties ir ļoti grūti, tāpēc zīmju valodu viņi sāk mācīties tikai tad, kad zaudētas pēdējās cerības dzirdi atgūt. Ar laiku viņi tās tomēr apgūst — cilvēks jau pierod pie visa.
Nedzirdīgajiem varbūt doti citi talanti — atņemot vienu spēju, vietā tiekot dots kaut kas cits...
Man laikam īpašu talantu nav, bet ļoti lepojos ar augstāko izglītību, ar to, ka strādāju par skolotāju, ka man ir ģimene. Man nedzirdība nav bijis šķērslis cilvēcīgajai laimei un piepildījumam. Un, gluži tāpat kā dzirdīgie, es sportoju, braucu slēpot, vadu motociklu un mašīnu, makšķerēju, ceļoju pa pasauli. Nedzirdīgie vispār ir ļoti aktīvi — piedalās maratonos, uzstājas invalīdu dienās — rāda priekšnesumus utt. Turklāt, vērojot mūsu uzstāšanos, dzirdīgie ir fascinēti — kā mēs to visu varam izdarīt viņiem tik saprotamā valodā?! Brigita: Māra tiešām dara visu, nebaidās ne no kā. Lidostās, uz ielām taču esot norādes, bet, ja kaut ko tomēr nesaprotot, varot pajautāt ar zīmēm. Un cilvēki ir pretimnākoši — visu parāda un izskaidro. Kā viņa to dara, pati esmu redzējusi — Māra ir pat drošāka par dzirdīgajiem, kuri, neprazdami svešvalodas, minstinās — kā pajautāt?... Viņa laikam vislabāk atceras, ka pirmsākumos, kamēr mūsu tālajiem senčiem valoda vēl nebija attīstījusies, visi sazinājās tikai ar zīmēm. Māra ir arī tā, kas nedzirdīgajiem organizē pārgājienus pa tūrisma vietām Latvijā — tieši Māra atklāja Baskāju taku Tukuma novadā. Proti, basām kājām jāiet pa taku, kuru klāj čiekuri, akmentiņi, skujas, vietām jāpamīcās pa māliem. Pēc tādas pastaigas vairs nekādu Taizemes pēdu masāžu nevajag! Tāpat viņa organizē ekskursijas uz kaimiņvalstīm, reiz veselu grupu pat uz prāmja «uzstūma» — lai taču apskatās Zviedriju! Un tas viss notiek ne tikai mūsu biedrības, bet arī Eiropas līmenī, jo nedzirdīgie ir visur, un nedzirdēšana nav šķērslis rosībai. Mārai miera nav nekad — rosās, kā driģenes saēdusies, nezinātājs pat neaizdomāsies, ka viņa ir nedzirdīga.
Esat pabijusi daudzviet pasaulē. Varbūt jums ir sapņu zeme, kura nebeidz vilināt?
Ir — Latvija. Citur dzīvot nevarētu, bet, ja būtu jauna, iespēju mācīties ārzemēs un apgūt valodas izmantotu noteikti.
Vai tad zīmju valoda nav starptautiska?
Nav, katrā valstī ir sava zīmju valoda. Bet lielos kongresos, forumos sarunas notiek starptautiskajā zīmju valodā. Vispār gana labi sakomunicējam, arī to īsti nezinot — satiekamies, parunājam, pabakstāmies ar zīmēm — ko tu teici ar vienu vai otru zīmi?, un — aiziet! Tas prasa ne vairāk kā piecas minūtes. Brigita: Arī man starptautiskos pasākumos vieglāk ir komunicēt zīmju valodā — pat ar tādiem pašiem dzirdīgajiem kā es.
Kā reaģējat situācijā: vadot mašīnu redzat, ka kāds ar jūsu braukšanu nav apmierināts un uz jums lamājas?
Neņemu galvā — ja grib, lai bļaustās. Es tāpat nedzirdu, viņš velti tērē savu enerģiju. Bet to, ko viņš saka, nolasu pēc lūpām — tā kā manā bērnībā televizorā titru nebija vispār, tad esmu labi uztrenējusies. Pat mana ģimenes ārste to sapratusi un vairs nepārdzīvo, ka kaut ko no viņas teiktā nesapratīšu — uz lapas uzraksta vien sarežģītākas lietas. Un ne jau es tāda esmu vienīgā. Tāpēc nedzirdīgo klātbūtnē labāk tomēr izvēlēties pieklājīgus vārdus...
Veikalos jūs nemēģina apšmaukt — zinot, ka skaļi un apkārtējiem saprotami par to nepateiksiet?
Es ar to neesmu saskārusies ne veikalos, ne uz ielas. Bērnībā, kad daudzi par nedzirdīgajiem bija ļoti maz informēti, gan nācās pārdzīvot vienu otru pazemojumu.
Ar ko nodarbojas jūsu māsas?
Vecākā māsa Skaidrīte Baure arī ir pedagoģe, izkopj zīmju valodu, strādā pie jaunu zīmju ieviešanas.Viņai ir divas dzirdīgas meitas, abas mācās augstskolās — viena par padagoģi, otra par ekonomisti, un abas strādā par zīmju valodas tulkiem. Jaunākā māsa Edīte Birmane strādā bērnudārzā par audzinātājas palīdzi. Viņai ir dvīņi, bet abi nedzirdīgi. Vispār mums, māsām, sanācis interesanti: vīri mums ir nedzirdīgi, bet no visiem bērniem divi ir nedzirdīgi, divi vājdzirdīgi un divi — dzirdīgi. Tā kā ģenētika ne vienmēr «nostrādā» vienādi. Visi bērni ir apmēram viena vecuma, auguši vienā vidē un visi pārvalda zīmju valodu — ir pat grūti saprast, kurš tad dzird un kurš nedzird.
No kā vadoties, nedzirdīgi vecāki izvēlas bērniem vārdus?
Man vārdu mamma ielika par godu Rēzeknē esošajam Latgales Māras piemineklim, bet kā pie saviem tika māsas, nezinu. Saviem bērniem devu latviskus vārdus — Daina un Kārlis, jo tā vēlējās mans tēvs. Viņš bija liels patriots. Jaunībā draudzējos ar krievu tautības puisi, bet tēvs par to ij dzirdēt negribēja, uzstāja, ka man jāprec latvju puisis. Un, kad vīrs mūsu dēlam gribēja dot vārdu Emīls, tēvs protestēja tikpat sparīgi — nekāds Emīls, būs vēl tāds pats palaidnis un trača cēlājs kā puika filmā «Emīla nedarbi»! Bet mazdēliņam vārds Dairis — salikums no meitas vārda Daina un viņas vīra vārda Darjus. Viņš ir lietuvietis.
Varbūt ir kāda lieta, kurā nedzirdīgie, pasaulē dzīvojot, ir ieguvēji?
Dažreiz tās muļķības, ko visapkārt runā, labāk nedzirdēt... Un vēl — ja blakus nostājas dzirdīgais un nedzirdīgais, tad nedzirdīgais izskatās jaunāks. To skaidro tieši ar to, ka nedzirdīgie sevī daudz mazāk uzņem negatīvo informāciju. Kā arī ar to, ka viņi, sazinoties ar citiem, daudz izmanto sejas mīmiku — tādejādi tiek uzturēta muskuļu elastība. Citādi nekādas atšķirības starp dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem nav. Iespējas mācīties un iegūt profesiju ir arī mums, tāpat mēs, ja vēlamies un ja pietiek uzņēmības, varam veidot savu biznesu. Vienīgā problēma tam ir tikai sabiedrības attieksme. Kā arī daļas nedzirdīgo zemais pašvērtējums, kas viņos uztur domu — ja nedzirdu, tad nevaru. Tāpēc arī daudzi izvēlas strādāt mazapmaksātus darbus — apkopējas, trauku mazgātājas, palīgi celtniecībā. Pedagoga profesija gan vienmēr bijusi populāra, tagad tāda ir arī sociālie darbinieki, rehabilitētāji. Starp mums ir arī labi gleznotāji, galdnieki, kokgriezēji, metāla apstrādātāji, modes dizaineri, fotogrāfi un datorspeciālisti (ja vien šis darbs nav savienots ar telefonoperatora darbu), tikai, lai viņus iekārtotu labā darbā, paziņu loks ir par šauru. Nedzirdīgajiem par savu vietu tiešām jācīnās. Reizēm man nākas palūgties cita vietā — pieņemiet viņu darbā kaut uz pārbaudes laiku! Un arvien biežāk pēc tam seko piedāvājums palikt pastāvīgā darbā, jo viņi ir apliecinājuši savu varēšanu, ir uzcītīgāki un netērē laiku liekā pļāpāšanā. Protams, ne visi — arī starp mums ir palaidņi un sliņķi.
Kā jūs izpaužat dusmas?
Ar izteiksmīgu mīmiku un īpašiem žestiem — dusmu brīdī tie ir asāki un ātrāki. Dzirdīgie šajā ziņā gan tur mums līdzi, reizēm laikam visi pārvēršas itāļu ģimenītēs.
Un kā ir ar asarām, raudāšanu?
Gan asaras birst, gan raudam, tikai raudu skaņa ir dobja, neartikulēta — dzirdīgie no tās bieži nobīstas. Brigita: Daži saka, ka tā līdzinās kaķu gaudām, bet es tam īsti nepiekrītu. Tomēr patīkama šī skaņa nav...
Kā nedzirdīgie sazinās tumsā?
Tas nākas grūti. Ar vīru ir vieglāk, jo esam apguvuši viens otra žestus.
Kādam vaļaspriekam ļaujaties?
Mana sirdslieta ir makšķerēšana. Bērnībā mums kaimiņos dzīvoja nedzirdīgs vīrietis, un, kad viņš gāja makšķerēt, aicināja līdzi arī mūs, trīs māsas. Vienīgā, kura gāja, biju es, un man iepatikās. Mans vīrs ir tikpat traks makšķernieks. Vislielāko prieku šajā procesā dod miers — skaties ūdenī, un ne par ko nedomā. Arī ziemā sev šo prieku neliedzam — ejam bļitkot. Vēl man ļoti patīk veidot ziedu kompozīcijas — lai gan dzīvoju laika trūkumā, floristu kursus tomēr beidzu. Arī pārkārtot māju, radīt mājīguma sajūtu man patīk. Un, ja neko nevaru pārbīdīt, tad vismaz aizkarus nomainu — piekaru pēc krāsas gadalaikam atbilstošus. Līdzīgi «spēlējos» arī ar ziediem. Ciemiņi par kārtējiem jaunumiem vienmēr ir pārsteigti, un man tas patīk.
Kā sagaidīsiet Ziemassvētkus?
Jau 21.decembrī visi brauksim uz Latgali ciemos pie mammas, jo viņai paliek 90 gadi. Man šie svētki ir mīļi, jo tad beidzot ir laiks ģimenei, sarunām, aiziet uz baznīcu. To, ka prioritāte ir ģimene, man iemācīja tēvs. Mūsu ģimene laukos vispār bija kā paraugģimene. Ja citi vīrieši pēc darba dzēra un mija veču runas, tad tēvs nāca mājās, jo — viņu gaidīja bērni un sieva. Brigita: Arī Mārai ir ļoti jauka ģimene, viņa ir brīnišķīga mamma un vecmāmiņa. Mazdēliņam tikai divi gadiņi, bet viņš jau prot omītei ar zīmēm pateikt, ka viņa ir mīļa — to arī mēs skaipā redzējām.
Kāpēc — skaipā?
Gan vīrs, gan abi mūsu bērni šobrīd dzīvo un strādā Anglijā. Tur pret nedzirdīgajiem izturas ļoti labi, viņus slavē kā labus darbiniekus. Par sociālajām garantijām pat nav ko runāt... Bet es ceru, ka viņi atgriezīsies Latvijā. Pirmais jau laikam vīrs.
Dzīvošana klusuma pasaulē, nedzirdot vārdus un skaņas, laikam nav nekas tāds, par ko nedzirdīgos vajadzētu īpaši žēlot.
Reizēm jau dzirdīgie izsaka līdzjūtību: nabadziņi!, bet patiesībā nekādi nabadziņi tiešām neesam. Tikai gadās nedzirdīgie, kas šo žēlošanu reizēm izmanto, kuriem tad vēl vairāk gribas pažēloties par savu likteni... Citādi — mums ir rokas un kājas, mēs redzam un jūtam un, ja vien gribam kaut ko sasniegt, tad varam to izdarīt. Protams, ja vien kādam bez dzirdes traucējumiem nav arī garīgie traucējumi. Būtībā viss gluži tāpat, kā dzirdīgajiem, bet par ko pačīkstēt taču atrod arī viņi — gan par mazajām pensijām, gan grūtu dzīvošanu.
Dzirdīgo ģimenē piedzimst nedzirdīgs bērns. Ko darīt?
Pirmajā brīdī tas ir šoks, bet, kad vecāki uzzina, ka nedzirdīgajiem bērniem ir gan bērnudārzs, gan skola, ka ir visas iespējas studēt, apgūt profesiju un ka katram bērnam pienākas individuāls tulks, panika rimstas. Biedrībā pieejama arī psihologa palīdzība, ir visas iespējas mācīties zīmju valodu — gan bērnam, gan vecākiem, tikai daudzi dzirdīgie vecāki atsakās to apgūt, jo gribot, lai bērni runā ar balsi, bet — viņu valoda ir zīmes, un citādāk nebūs. Un tomēr daži iespītējas, iespējams — viņiem zīmju apgūšana šķiet kā apgrūtinājums. Līdz ar to skolas laikā vecāki kaut kā komunicē ar skolotāju (varbūt viņš ir vājdzirdīgs), bet sarunas ar bērnu izpaliek. Rezultātā bērns normāli nerunā līdz pat skolas beigšanai, par daudz ko paliek neinformēts, netiek sagatavots patstāvīgai dzīvei, un tad — viss, viņa izglītība ir beigusies. Tikai šiem vecākiem tas nez vai rūp... Gadās arī otrādi — vecāki par savu nedzirdīgo bērnu rūpējas par daudz, visu atļauj, lai gan viņš dažādām grūtībām jāsagatavo labāk.
Cik ilgā laikā var apgūt zīmju valodu?
Ņemot vērā, ka zīmju ir tikpat daudz, cik valodā vārdu, tad viss atkarīgs no atmiņas, uztveres spējām, roku veiklības un gribas to apgūt. Protams, ir arī vārdi, kurus attēlo ar dažādām zīmēm — atkarībā no tā, par ko tiek runāts. Piemēram — griezt var gan papīru, gan matus un krūmus. Vēl viena zīmju valodas īpatnība — lietvārdu un darbības vārdu rāda vienādi. Piemēram, vārdu darbs rāda tāpat kā vārdu strādāt. Tāpēc nedzirdīgie bieži raksta kļūdaini. Un runā īsi, iztiek bez liekiem vārdiem. Ja dzirdīgais saka: maza meitene aizrautīgi lasa gudru grāmatu, tad nedzirdīgais to pasaka: grāmatu lasa meitene. Mēs runājam apgrieztā vārdu kārtībā.
Kādas grāmatas jūs lasāt?
Ļoti patika «Agrā rūsa». Vispirms noskatījos filmu, bet, tā kā tai nebija subtitru, tūlīt skrēju pirkt grāmatu. Līdzīgi bija ar «Vējiem līdzi», «Džeina Eira». Brigita: Māru interesē arī ezotērika, viņa regulāri lasa «Zintnieku» un trešdienās, vadot informatīvo nodarbību, par izlasīto pastāsta citiem. Un interesanti, ka, jūsu žurnālā viņa izlasa arī tādas viedas atziņas un padomus, kādus viņai teikuši vecāki. Tikai, ja tolaik Māra «tās blēņas laidusi gar ausi», tad tagad atzīst, ka tajās ir liela patiesība, un ņem tās vērā.
Vispārīga informācija. Latvijas Nedzirdīgo savienībā ir 9 reģionālās biedrības. Rīgas reģionālajā biedrībā apvienojas 13 grupas: Vidzemes, Zemgales, Latgales, Kurzemes un Ziemeļu priekšpilsētu grupas, Jelgavas, Tukuma, Jūrmalas un Rīgas rajonu nedzirdīgo grupas, mākslinieku kopa «Cerība», «LNS CV», Rīgas Raiņa 8.vidusskola un kopa «Tilts», kurā apvienojušies dzīves laikā dzirdi zaudējuši cilvēki, kuri pagaidām neprot zīmju valodu, bet grib to iemācīties. Latvijā kopā ir apmēram 2000 nedzirdīgu un 30 tūkstoši cilvēku ar nopietniem dzirdes traucējumiem.
Teksts: ANTRA KRASTIŅA
Foto no Māras Lasmanes personiskā arhīva