18.03.2010
Klusumā skanoši vārdi
Ar šādu virsrakstu žurnālā „Ieva” 11.nr. (2010. 17. 03) publicēts raksts par mūsu laikabiedri ELFU ZARIŅU, pazīstamu nedzirdīgo kopienas aktīvisti un līdzdalībnieci daudzos nedzirdīgo jauniešu organizācijas (LNJO) un LNS pasākumos.Sarunā ar Latvijas TV žurnālisti Gunitu Āri viņa atklāti runā par savu dzīvi, darbu, mīlestību, bērnu audzināšanu un dalās pārdomās par to, kā šobrīd klājas nedzirdīgam cilvēkam Latvijā.
Tajā pavīd prieks par savu varēšanu, par bērniem, par daudziem jaukiem notikumiem dzīvē, bet netrūkst arī bažas un protests pret valsts noraidošo attieksmi un nesapratni nedzirdīgo problēmu risināšanā. Taču pāri visam ir pārliecība: meitām jābūt laimīgākām un jāsasniedz vairāk, nekā viņi – vecāki to spējuši: „Ceru, ka meitām dzirdes problēmu dēļ nebūs jāatsakās no skaistākajām iecerēm dzīvē.”
Šeit daži fragmenti no raksta!
„Tas, ka Elfa ir unikāla, galvenokārt ir viņas mammas Intas nopelns. Viņa mazo Elfu audzināja ļoti stingri, bet ar mīlestību.
„Mamma mani bieži veda uz teātriem. Viņai tur bija paziņas, tādēļ varējām dabūt biļetes pirmajā rindā. Aktieriem ir ļoti laba dikcija, tā es sēdēju un lasīju viņiem no lūpām. Arī televīzijas diktoriem ir laba izruna, varēju nolasīt no lūpām,” saka Elfa.”
„Otrs viņas bērnības draugs un bieds vienlaikus – grāmatas. Meitene rūpīgi lasīja grāmatas, pasvītrojot katru nesaprotamo vārdu. Vakarā, kad mamma atnāca mājās, viņa ar grāmatu rokās tecēja pretī un prasīja skaidrojumu. Tā vārds pa vārdam, un nu Elfai ir tik bagātīgs vārdu krājums, ka dažs labs dzirdīgais varētu nokaunēties, to dzirdot.
Arī patlaban Elfas darbs ir saistīts ar grāmatām. Viņa strādā par datu ievadīšanas operatori – ar viņas rokām top drukātu grāmatu digitālās versijas.”
„Dzirdes zudums Elfai nekad nav bijis traucēklis. Viņa kopš mazām dienām ir bijusi ļoti aktīva. Fotoalbumos ir daudz bilžu, kurās kustīgā un enerģiskā meitene redzama uz skatuves melodeklamējot (ar žestiem attēlojot fonā skanošās dziesmas, dzejoļa utt. vārdus), dejojot vai vadot dažādus pasākumus. Skolas laikā viņa lieliski spēlēja basketbolu, peldēja un skrēja.
Viņa ir arī daudzu nedzirdīgiem domātu semināru un pasākumu organizatore, piedalījusies latviešu nedzirdīgo zīmju valodas vārdnīcas sagatavošanā.
Patlaban viņa mazliet norimusi un savu enerģiju vairāk velta ģimenei un kopīgam hobijam – ceļošanai. Viņi apbraukājuši vai visu Eiropu. Elfa piedalījusies arī vairākos ārvalstu pieredzes apmaiņas projektos.”
„Meitas grib būt tādas pašas kā dzirdīgie vienaudži, atzīst Elfa. Vecāki meitām pērk grāmatas, tomēr viņas priekšroku dod datoram un saziņai virtuālajā vidē.
Viena no iespējām meitenēm risināt dzirdes problēmu ir operācija, kuras rezultātā dzirdesspēja varētu uzlaboties, tomēr Elfa pret to iebilst: „Manuprāt, nevajag mainīt, bet uzlabot to, kas ir dots. Pietiek ar dzirdes, vislabāk – digitālajiem aparātiem, kuri pastiprina skaņas. Arī implanti nepalīdzēs dzirdēt tik labi kā dzirdīgajiem cilvēkiem.
Nevar savienot ābolu ar puķi un cerēt, ka būs lielisks iznākums, - ābols ir ābols, un puķe ir puķe.”
Ieskatu aprakstā sagatavojis: Juris Ķikurs
