Gundega Paņko
Dzimusi: 1953 gada 10. septembrī, Liepājā
Mācības: Valmieras Vājdzirdīgo skola, Raiņa vakarskola, Rīgas 16. šuvēju arodskola, Liepājas Universitāte
LNS biedre: No 1970. gada
Darbs LNS sistēmā: šuvēja Rīgas MRU, Liepājas RB kluba vadītāja, sociālā rehabilitētāja
Sabiedriskā rosība: aktīva pašdarbniece, brīvprātīgā pasākumu organizatore, Liepājas RB valdes locekle, Liepājas biedrības priekšsēdētāja (no 1991), LNS valdes un LNS Domes locekle, LNS kongresu delegāte
LNS Goda biedre: No 2013. gada; arī Liepājas RB Goda biedre – no 2011.gada
„ … DZĪVE MAN SNIEGUSI TO, KO VISVAIRĀK VĒLĒJOS”
Liepājas biedrības priekšsēdētāja GUNDEGA PAŅKO Liepājas biedrības dzīvē aktīvi iesaistījusies jau no 1984. gada. Ilgus gadus veic LNS Domes locekles pienākumus. Aktīvi iesaistījusies arī mākslinieciskajā pašdarbībā
Ar savu darbu, pacietību un smaidu iemantojusi liepājnieku un daudzu citu LNS biedru cieņu un uzticēšanos. Daži jautājumi viņai!
Kā un kad jūs iesaistījāties Liepājas biedrības dzīvē?
Paralēli darbam un ģimenes dzīvei regulāri apmeklēju Liepājas biedrību. Toreiz to vadīja Jānis Heidemanis, mans skolasbiedrs. Viņam palīdzēju organizēt dažādus pasākumus. Sastrādājāmies! Protams, gadījās arī kādi strīdi, bet sapratāmies labi. Kad zaudēju darbu ratiņu fabrikā, sāku strādāt uz mazu slodzi biedrībā par apkopēju un turpināju kopā ar Jāni organizēt dažādus pasākumus.
Liepājas biedri novērtēja manas aktivitātes un 1991. gadā ievēlēja par biedrības priekšsēdētāju. Jaunos pienākumus veicu sabiedriskā kārtā. Tā bija mana gribēšana, man patīk kontaktēties ar cilvēkiem, vēlējos viņiem palīdzēt.
Jau mācoties Valmieras skolā, man patika organizēt pasākumus. Skolā biju gan pionieru vadītāja, gan aktīva komjauniete.
Jūs vēl joprojām mācāties?
Mēs, biedrību priekšsēdētāji, esam arī sociālie rehabilitētāji. Tagad prasības ir augstas, un, ja gribam turpināt strādāt, tad jāmācās. Studēju Liepājas Universitātes Sociālā darba fakultātes neklātienē.
Ko vēl darāt brīvajā laikā?
Man brīvā laika ir maz: to tikpat kā neredzu. Gandrīz viss laiks paiet klubā. Darba dienās nepagūstu paveikt „papīra darbus”, tāpēc reizēm uz darbu eju arī brīvdienās.
Brīvajos brīžos pastaigājos, apciemoju draugus. Patīk atpūsties arī pie televizora – prieku sagādā latviešu mūzikas koncerti.
Brīvajās sestdienās parasti braucu uz Rīgu pie jaunākās meitas un mazbērniem. Savukārt Ziemassvētkos vienmēr dodos uz Vāciju, kur dzīvo vecākā meita, viņai ir trīs bērni. Man kopā ir 5 mazbērni.
Vēl piedalos dažādās sporta aktivitātēs, ko organizē Liepājas Nedzirdīgo sporta biedrība, piemēram, šautriņmešanā, boulingā, dambretē, vasaras sporta spēlēs.
Ar ko, jūsuprāt, Liepājas biedrība atšķiras no pārējām LNS biedrībām?
Liekas, ka mēs, visas biedrības, esam diezgan līdzīgas. Varbūt tas, ka pirmie sākām izvirzīt savu Liepājas biedrības Gada cilvēku un pašdarbnieku – viņus godinām Liepājas pilsētas dzimšanas dienā.
Pastāvīgi organizējam vairākus biedrībā populārus pasākumus – Jaunā gada sagaidīšanu, Nedzirdīgo dienas atzīmēšanu, Liepājas Gada cilvēka nominēšanu, Valentīndienu u. c. Divas reizes nedēļā – otrdienās un ceturtdienās notiek dažādi citi tematiski un informatīvi pasākumi.
Kas šajos daudzajos darbos palīdz?
Pēdējos gados man daudz palīdz biedrības valde. Vienmēr esmu teikusi valdei – darīsim kopā, lai pasākumi būtu interesantāki un daudzveidīgāki, lai tie neatkārtotos. Esmu pateicīga savam tuvākajam palīgam Aldim Ādamsonam, kas arvien rosina jaunas idejas darbā. Viņš vada arī mūsu deju pulciņu Organizēsim arī citus pulciņus, ja tādas būs biedru vēlmes.
Esat optimistiski noskaņota…
Jā, jūtu, ka dzīve sniegusi to, ko visvairāk vēlējos. Vienmēr esmu cīnījusies, lai Liepājas biedrība iegūtu savu ēku. Tagad mēs esam ļoti apmierināti: varam ne tikai atnākt uz pasākumu, bet arī pasēdēt, parunāties, paskatīties televizoru, izmantot internetu un kaut vai kopā padzert tēju. Iepriekšējās nomātajās mītnēs daudz ko no tā visa nebija iespējams darīt.
Bet mainās arī laiki. Vecāka gadagājuma biedri bija daudz aktīvāki nekā tagadējie jaunieši. Kad nebija automašīnu, viņi ar mugursomu plecos bieži devās dažādās ekskursijās. Tagad jaunieši jāpierunā, lai piedalās kādos pasākumos. Jāatzīst, ka aktīvāki ir pensionāri. Tiem, kas strādā vai mācās, grūtāk tikt arī uz pasākumiem. Uz lieliem saietiem gan visi cenšas atnākt.
Jūs esat arī aktīva melodeklamētāja. Kā tas ir – dziedāt zīmju valodā?
Man vienmēr paticis dziedāt balsī, bet kādu reizi Rīgā redzēju, kā melodeklamāciju izpilda Regīna Rizika, Aleksandrs Celms un Genādijs Kirovāns. Tad nolēmu arī pati to izmēģināt. Tā Liepājas biedrībā aizsāku melodeklamācijas žanru. Man patīk vecās dziesmas, īpaši Raimonda Paula radītās, bet vismīļākā man ir „Pie Dzintara jūras”. Klāt nākuši arī jauni izpildītāji.
Ko jums nozīmē Goda biedra nosaukumi – LNS un biedrības?
Pieņemu tos kā mūsu biedrības kopīgā veikuma novērtējumu. Ja nebūtu mūsu biedru, viņu darba un atsaucības, arī man šāda goda nebūtu. Paldies visiem!