03.07.2014
Eiropas jaunieši mācās izprast dažādas minoritātes
Apmaiņas projekta “A Mile In My Shoes” (Jūdze manās kurpēs) laikā Rīgā viesojās Lielbritānijas, Rumānijas, Beļģijas un Turcijas jaunieši, lai kopā ar latviešiem vērstu uzmanību uz minoritāšu jautājumiem.
Kopumā projektā piedalījās 25 jaunieši, kuri savās valstīs saskaras ar dažādām grūtībām, – vieni ir nedzirdīgi un var sazināties tikai zīmju valodā, savukārt citi pārstāv reliģisko minoritāti un nevar atrast savu vietu valstī iedibinātajā kārtībā.
Projekta nosaukums izvēlēts tieši šāds, jo kurpes tiek izmantotas kā simbols civilizācijai un migrācijai. Kurpes var būt kā apzīmējums arī empātijai – ar tām jānoiet jūdze, lai iejustos otra cilvēka ādā. Šis projekts tapa sadarbībā ar Eiropas Savienības programmu “Jaunatne darbībā”.
Mācījās runāt
ar nedzirdīgajiem
Šī projekta koordinatorei Laurai Reiselei bija liels prieks, ka starp iesaistītajām minoritāšu grupām neizveidojās barjera, bet gan draudzība.
„Neviena nespiesti, dalībnieki projekta laikā apguva zināšanas par minoritātēm un diskrimināciju. Atbraukušie jaunieši no Beļġijas un Anglijas bija musulmaņi, kuriem piektdienas ir lūgšanu dienas. Bija liels prieks, ka viena rumāņu meitene un divas latvietes brīvprātīgi pieteicās un kopā ar viņiem devās uz mošeju,” stāsta Laura.
Projekta laikā dalībnieki mitinājās vienā no Rīgas centra viesnīcām, bet, lai neapgrūtinātu komunikāciju starp dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem, projekts lielā mērā tika balstīts uz teatrālām aktivitātēm. “Uzvedām teātri, kurā vajadzēja attēlot demokrātiju dažādos laika periodos,” atceras Laura.
Savukārt viena no projekta dalībniecēm latviete Kate, kurai Eiropas projektos ir milzīga pieredze, atklāja, ka viņi mācījušies arī zīmju valodu un šīs komunikācijas nodarbības pasniedza paši nedzirdīgie.
“Devāmies ciemos uz Rīgas internātvidusskolu bērniem ar dzirdes traucējumiem, kur noris mācības nedzirdīgiem bērniem, lai gūtu priekšstatu, kā viņi apgūst zinības. Tur zīmju valodu apguvām arī paši. Starp dalībniekiem nebija nekādu valodas barjeru, jo nedzirdīgie prot lasīt no lūpām. Pateicoties tieši šim projektam, gribu apgūt zīmju valodu,” teic Kate.
Viņi ir tādi paši kā mēs
Zīmīgi, ka Kate pēc šī projekta nolēma doties uz Turciju apciemot vienu no nupat iepazītajām meitenēm, kura projekta laikā bija tulce turku grupas nedzirdīgajiem.
“Tur pavadīto nedēļu uzturējos viņas ģimenē un varēju vairāk izprast šīs valsts tradīcijas. Lai gan esmu tur bijusi jau iepriekš, tas vēl nebija izdevies. Tobrīd kārtējo reizi sapratu, ka projektu laikā iegūtie kontakti ir ļoti svarīgi nākotnei. Jaunieši var ceļot uz daudzām valstīm, turklāt Latvijā jaunā paaudze par šiem projektiem nemaz īsti nezina.”
Šajā projektā piedalījās arī 16 gadus vecais Krists, kuram šogad bija jākārto eksāmeni, lai beigtu devīto klasi. Viņš šīs nedēļas laikā vairāk nodarbojās ar projekta iemūžināšanu – fotografēšanu un filmēšanu: “Bija ļoti patīkami nedēļu dzīvot angliski runājošā sabiedrībā. Turklāt iemācījos komunicēt ar cilvēkiem, kuri nedzird. Iepriekš ar šādiem cilvēkiem nebiju saskāries tāpat kā Kate. Tagad, satiekot viņus, zinu, ka man nav bail no viņiem. Viņi nav citādi – tikpat normāli un saprotoši kā mēs visi pārējie,” atzīst Krists.
Pārsteidz Latvijas iedzīvotāju attieksme
Par spīti lielajai katra dalībnieka atšķirībai, viņiem nebija problēmas ar komunicēšanu savā starpā.
“Projekta kopējais mērķis bija vērst uzmanību uz šīm minoritātēm, lai jaunieši apzinātos sevi kā indivīdus un savu vietu Eiropā. Ir jāņem vērā katra vēlmes, ikkatrs var ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus,” uzskata Laura, kura bija arī viena no šī projekta idejas autorēm. “Šī projekta laikā varējām saprast, cik apkārtējie var būt ietekmējoši. Taču ir liels ieguvums, ja viņi vēlas situāciju kaut kādā mērā vērst par labu un neignorē šo neiecietību.”
Melnādaino Lielbritānijas pārstāvi Omaru pārsteigusi Latvijas iedzīvotāju attieksme, jo vietējie Rīgā fotografējuši viņu pastaigā pa pilsētu.
“Savukārt citi projekta dalībnieki dalījās savās izjūtās par Latviju kopumā, nosaucot latviešus par zombijiem, jo nedalāmies savās emocijās un nesmaidām. Citās valstīs tomēr cilvēki ir atvērtāki un multikulturāli. Bet turku meitene, kura savulaik dzīvojusi Vācijā, atzina, ka dzīve tur nav bijusi diez cik rožaina un iebraucēji no Turcijas tiek diskriminēti. Tādēļ viņa ar tuviniekiem atgriezusies dzimtenē,” secina Laura.
Projekta rīkotāji un dalībnieki nenoliedz, ka diskriminācija un neiecietība jau gadiem ir problēma ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Tomēr katru gadu tiek sperti soļi, lai šīs robežas tiktu pārkāptas un cilvēkiem būtu vieglāk iejusties sabiedrībā.
Latvijas dalībnieku pārdomas par projektu
Sanita Upīte: „Piedaloties šajā projektā, apguvu daudz ko noderīgu, kas palīdzēja pārvarēt dažu labu stereotipu, jo mācījāmies meklēt un rast dažādu pieeju problēmu risinājumiem. Man patika nodarbības, kurās pildījām uzdevumus ārpus telpām – uz ielas. Interesanti bija uzzināt katras grupas dalībnieku domas par mūsu Latviju gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Projektā biju ne tikai dalībniece, bet novadīju arī starptautiskās zīmju valodas apmācības nodarbību, un pēc tam man bija prieks par to, ka jaunieši arvien labāk, var teikt, bez kādām grūtībām savā starpā komunicēja zīmju valodā.
Un vēl – pēc neatlaidīgām treniņu nodarbībām dejas prasmē tajā sestdienā jutos patiešām superīgi, uzstājoties kopā ar pārējiem projekta dalībniekiem Līvu laukumā.
Projektā bija tiešām ļoti labi saplānota programma, dažādas nodarbības, atrakcijas un sporta spēles. Visinteresantākās bija naktsballes katru vakaru, kur dalībvalstu jaunieši prezentēja savu kultūru un cienāja visus ar tradicionāliem ēdieniem – visvairāk jau ar saldumiem. Man vislabākie dejotāji likās no Turcijas un Anglijas.
Projekta dalībniece Kate sagādāja mums necerētu pārsteigumu, kad apmeklējām Brīvības pieminekli – tur uzstājās grupa „Ārzemnieki” un mēs cienājāmies ar garšīgu torti.
Projektam noslēdzoties un citam no cita atvadoties, mazliet arī saskumām, bet mēs zinājām: nekas jau nebeidzas, daudzas aizsākušās draudzības turpināsies, sazinoties kaut vai Facebook portālā.”
Juris Grundulis: „Laura piedāvāja man piedalīties divos projektos, bet es izvēlējos tieši šo – „A mile in my shoes”, jo piesaistīja tā neparastais, intriģējošais nosaukums, turklāt tajā piedalījās arī nedzirdīgie no Turcijas, no valsts, kurā jau man bija nācies būt kāda cita projekta ietvaros dažus gadus atpakaļ.
Pēc darba vairākkārt apmeklēju nodarbības projektā „A mile in my shoes”, kur apguvām dažādu tautu dejas flešmoba demonstrācijai – publiskam uznācienam Līvu laukumā projekta noslēgumā. Tas, jāatzīst, man nebija viegli, bet beigās sagādāja prieku un gandarījumu par savu varēšanu.
Pēc interneta materiāliem www.la.lv sagatavoja: LNS Informācijas nodaļa
