21.12.2011
Vai tehnoloģijas var aizstāt zīmju valodu?
Ekonomiskās krīzes rezultātā ASV budžets izglītības vajadzībām samazinās. Valsts budžeta apcirpšana ASV izraisījusi plašas debates arī par moderno tehnoloģiju un zīmju valodas lomu nedzirdīgo izglītības procesā un komunikācijā. Budžeta ekonomijas ietekmē daudzu skolu, kurās to lieto, pastāvēšana ir apdraudēta – izvirzās jautājums par to slēgšanu. Sabiedrība apspriež ideju par finansu ietaupīšanu, piešķirot mazāk līdzekļu zīmju valodas ( ZV) pakalpojumu apmaksai skolās.
Daudzi uzskata, ka sakarā ar tehnoloģiju straujo attīstību ZV pakāpeniski zaudē savu svarīgo vietu nedzirdīgo komunikācijā. Taču vairums nedzirdīgo cilvēku atzīst, ka zīmju valoda vienmēr viņiem būs nozīmīga kā dzimtā valoda. Tādējādi vairāk pastiprinās domstarpības arī starp pašiem cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem: starp tiem, kuri sazinās skaņu valodā un lieto modernās tehnoloģijas, un tiem, kuri lieto tikai zīmju valodu.
Tehnoloģijas un nedzirdīgo kultūra, iespējams, nonākušas līdz šim nebijušam izaicinājumam un pagrieziena punktam. Rodas jautājums: vai saglabāt ZV kā saziņas līdzekli ar nedzirdīgo pasaules daļu vai mainīt to pret iespēju lietot jaunās tehnoloģijas, tādas kā kohleārie implanti, digitālie dzirdes aparāti? Problēma rodas tieši nedzirdīgo skolās, kur skolēnus māca zīmju valodā un kur tagad attiecīgās valsts iestādes meklē iespējas „apcirpt” budžetu.
Jūsu uzmanībai – Čikāgas laikraksta „New York Times” biroja vadītājas Monikas Davejas (tālāk M. D.) saruna ar Indianas Nedzirdīgo asociācijas prezidentu Marvinu Milleru.
M. D.: Mēs, dzirdīgie, nevaram iedomāties dzīvi bez skaņu valodas. Līdzīgi tas varētu būt nedzirdīgiem cilvēkiem ar zīmju valodu. Izskaidrojiet, lūdzu, tās nozīmību!
Marvins Millers: Jā, jums pilnīga taisnība! Zīmju valoda un skaņu valoda – tās abas ir cilvēku sabiedrībā nepieciešamas valodas. Tās māca dažādos līmeņos, dažādām klašu grupām skolās, arī pieaugušajiem.
Cilvēkiem, kam dota vara, vajadzētu ieklausīties situācijas skaidrojumā. Taču viņi pieturas tikai pie likumiem, noteikumiem – aizliegt kaut ko, atturēt, samazināt. Tā jau var aiziet tik tālu, ka vispār aizliedz dzirdīgajiem kontaktēties ar nedzirdīgajiem un skolās aizliedz lietot zīmju valodu.
Valdība vien nevar izlemt visu nedzirdīgo vietā, runāt viņu vārdā. Šāds lēmums jāpieņem sabiedrības vairākumam.
M.D.: Bet kāpēc daudzi cilvēki labprātāk izvēlas zīmju valodu, ja viņiem ir iespēja lietot modernas dzirdes uzlabošanas ierīces, piemēram, implantu?
Marvins Millers: Vairākums nedzirdīgo kopienas pārstāvju tomēr dod priekšroku zīmju valodai. Daži to apgūst pietiekami labi jau bērnībā, daži lieto arī papildu tehniskos palīglīdzekļus – dzirdes aparātus.
Ir arī tādi, kuri lieto kohleāros implantus. Bet tie var būt tikai palīglīdzeklis ar 20% iespējamību, ka tie kalpos tik veiksmīgi un labi, lai nedzirdīga persona tiešām labi sadzirdētu un atšķirtu skaņas.
Ir pētījumi, ka no 5 bērniem, kam implants palīdz sadzirdēt, četriem valodas attīstība kavējas vai neattīstās, tomēr nākas visu dzīvi sadzīvot ar implantu. Viss atkarīgs no katra izvēles un redzējuma. Es uzskatu, ka palīglīdzekļi var būt tikai instrumenti, taču noteikti ne galīgais risinājums.
M.D.: Vai cilvēkiem būtu kas vairāk jāzina par zīmju valodu, ne tikai jābūt informētiem par implantiem, bet gan jāsaredz komunikācijas iespēju daudzveidība?
Marvins Millers: Daudzi cilvēki no nedzirdīgo kopienas apgalvos, ka tā ir katra paša personīgā izvēle un katra no tām ir pieņemama. Taču ir cilvēki, kas pret to attiecas citādāk. Nedzirdīgo kopienā šis jautājums rada ne mazums iekšējo konfliktu, kas daļēji ietekmē šībrīža situāciju. Protams, liela ietekme ir arī finansēm.
M.D.: Vai nodokļu maksātājiem – sabiedrībai būtu pienākums nodrošināt zīmju valodas lietojumu skolās? Vai tas nebūtu pašas nedzirdīgo kopienas pienākums?
Marvins Millers: Tas ir ļoti interesants jautājums. Ir daudz skolu, kuras atbalsta bilingvālu programmu: mācību procesā lieto gan zīmju valodu, gan rakstu valodu. Taču pats svarīgākais ir tas, kura metode skolēniem ir vispiemērotākā.
Ļoti būtiski ir, lai tiktu nodrošināta izvēles iespēja. Kas der vienai grupai cilvēku, varbūt neder citai. Mēs negribam atstumt tos bērnus, kuriem kaut kas neder un nav piemērots.
Diemžēl farmāciju kompānijām ir pārāk liela ietekme un spēja popularizēt implantus, dzirdes aparātus un citas ierīces. Ne visiem der šīs modernās tehnoloģijas. Tas ir galvenais, kas jāatceras, izlemjot strīdīgo jautājumu par to ieviešanu un zīmju valodas lietošanu nedzirdīgo izglītības procesā un arī ikdienā.
Testu sagatavoja: Ilze Kopmane
