Šī senā rokasgrāmata piederējusi kādam nedzirdīgam pusaudzim no dižciltīgas angļu ģimenes Aleksandram Pophemam (Alexander Popham), kurš to laikā ap 1660. gadu izmantojis, lai mācītos runāt. Ādā iesietā pierakstu grāmata tika atrasta pavisam nesen – 2008. gadā staltā Anglijas muižā ar nosaukumu Litlkothausa.
 

 „Atradums liecina, ka viens no zēna mājskolotājiem Džons Volliss jau pirms vairāk nekā 300 gadiem sapratis, ka nedzirdīgajiem, lai varētu sarunāties, nepieciešama sava valoda,” stāsta valodnieks Deivids Krams (David Cram) no Oksfordas universitātes.

Krams par savu atklājumu ziņoja šā gada novembrī Londonas Karaliskās biedrības zinātnisko lekciju laikā. Krams informēja sanākušos, ka Volliss apmācībā, iespējams, esot lietojis kādu izzudušu zīmju valodas paveidu.
 

„Volliss arī apzinājās, ka, lai iemācītu nedzirdīgajiem runāt dzirdīgo valodā, skolotājam ir jāiemācās nedzirdīgo valoda. Viņš noteikti ir izmantojis zīmju valodu un arī rakstisko apmācības metodi,” turpina britu zinātnieks.
 

XVII gadsimtā  cilvēkus, kuri bija mēmi, uzskatīja par neizglītotiem un nespējīgiem, tāpēc  viņiem, piemēram, neļāva mantot īpašumu vai sastādīt testamentu. Tolaik joprojām valdīja agrīno viduslaiku uzskati, ka nedzirdība un mēmums ir cieši saistīti. Lai saglabātu jaunā Pophema sociālo stāvokli, viņa ģimene vērsās pie diviem pedagogiem – Vollisa un Viljama Holdera. Viņu uzdevums bija iemācīt zēnam runāt. Apbrīnojami, bet Aleksandrs Pophems patiešām iemācījās runāt (lai gan vēsture nav saglabājusi liecības, cik labi), un kļuva par īstu savas paaudzes  nepilngadīgo slavenību. Turklāt par viņa sievu kļuva meitene, kuras māti uzskatīja par vienu no XVII gadsimta gudrākajām sievietēm.
 

Jau daudzus gadus vēlāk Volliss un Holders pat uzsāka strīdu, kuram  pienākas lielākie nopelni Pophema apmācībā.
 

Neraugoties uz to, ka Holders bija pirmais Aleksandra skolotājs, kuram izdevās no zēna izvilināt kādu vārdu, tomēr nav šaubu, ka tieši Volliss bija tas, kas iemācīja Pophemu izmantot vārdus, lai varētu sarunāties ar dzirdīgajiem.
 

„Mums nav pilnīgi skaidrs, vai Holders panāca kaut  ko vairāk par mēģinājumiem atdarināt vārdus, līdzīgi kā to dara papagaiļi,” teica Krams.
 

Pēc tam, kad Holders pārtrauca strādāt par Pophema skolotāju, viņu nomainīja Džons Volliss. Mazā ādas vākos iesietā rokasgrāmata, ko rakstījis Volliss, atklāj, ka viņš ir sapratis, ka nedzirdīgie cilvēki var komunicēt, kā arī to, ka runāšana ir nodalīta no komunikācijas, citiem vārdiem – spēja izrunāt skaņas un vārdus vēl nenozīmē, ka  izdosies panākt, lai tos saprastu. Tāpat viņš aptvēra to, ka runa nav vienīgais komunikācijas veids. Grāmata satur detalizētu vokālās artikulācijas skaidrojumu, kā arī daudzus zīmējumus un zīmju valodas vārdus. Tajā atrodami arī fonētikas, sintakses un teikumu veidošanas vingrinājumi.
 

„Volliss izdarījis vēl vienu ārkārtīgi svarīgu secinājumu, ka pilnīgi nedzirdīgam cilvēkam, pirms viņš sāk artikulēt, jau ir jāprot komunicēt,” uzsver Krams.
 

Volliss nebija pirmais cilvēks, ka uzsāka eksperimentus ar zīmju valodu. Jau vairākus gadsimtus pirms viņa benediktīniešu mūki, kas ievēroja klusēšanas zvērestu, lai sazinātos, bija izveidojuši primitīvu zīmju valodu. Nedaudz vēlāk Spānijā šo valodu izmantoja, lai mācītu nedzirdīgos sarunāties zīmju valodā, – tā nobeigumā secina pētnieks Krams.

 

Sagatavoja: Pēteris Vilisters