Šeit jūsu uzmanībai vēl viena kluba vadītāja! Enerģiska bez gala vēl šodien! Iepazīstieties — Ļubova  Makužas kundze no zilo ezeru zemes —  Rēzeknes.

Augusi laukos kā trešais bērns piecu bērnu ģimenē. Vecākiem bija sava lauku saimniecība. Pirmās skolas gaitas Ļuba  sākusi Laizānu kurlmēmo skolā, tad mācījusies tālāk Maltas skolā, līdz beigusi tā saukto «Freimaņu skolu». Pēc tam atgriezusies laukos pie mammas, kur bija vajadzīgas čaklas rokas. Kad Ļubova  kļuva 20 gadus veca, Nedzirdīgo biedrība Rēzeknē uzbūvēja savu mācību un razošanas uzņēmumu, un viņa tur sāka strādāt par šuvēju,  par noliktavas pārzini un  vēlāk par piegriezēju. Tas bija 1952. gads.

Kā jau daudzi citi pāri, arī Ļubova ar savu dzīvesbiedru iepazinās nedzirdīgo klubiņā un 24 gadu vecumā jau bija precēta sieva. Otra pusīte — Staņislavs bija cilvēks  ar zelta rokām. Viņa arods — kurpnieks. Šai laimīgajai laulībai ir turpinājums — meita un mazdēls. Viņi šodien ir Ļubovas kundzes lielākais prieks, jo Staņislava vairs nav līdzās. Ļubovas kundze slavē savu meitu, cik uzmanīga un rūpīga viņa ir pret mammu.  Viņa ir pārliecināta: vienmēr varēs sagaidīt sirds siltumu un  palīdzību, meita vienmēr nokārtos  visas lietas, kur vajadzīgas dzirdīgas ausis. Makužas kundze saka, ka viņa ar vislielāko prieku  pieskata mazdēlu.

 Vēl Makužas kundzei patīk atpūsties pie skaistā Rāznas ezera, kur mēdzot notikt sporta spēles. Viņa labprāt apciemo draudzenes, kad apdarīti mājas darbiņi. Joprojām aktīvi darbojas savā klubiņā (apmeklē visus svētkus un godus), jo tas taču ir viņas klubiņš.

Turpat kā pirms trīsdesmit gadiem (1979)  Makužas kundze tika ievēlēta par  LNB Rēzeknes nodaļas  vadītāju un nonāca arī kluba vadītāju amatā, kur no-strādāja līdz 1987. gadam, kad devās pel-nītā atpūtā. Aktīvajā dzīves virpulī Ļubova vienmēr atsaucīgi piedalījās gan sabiedriskajā dzīvē, gan  darbojās dramatiskajā pulciņā, gan bija liela dejotāja.

Makužas kundze aizrautīgi stāsta, kā toreiz tika organizēti pašdarbnieku izbraukumi uz Preiļu un Ludzas pirmorganizācijām, cik daudz kopsapulču Preiļu, Ludzas, Zilupes, Dricēnu pirmorganizācijās bijis un kā viņa rīkoja pensionāru salidojumus.

Un kur tad vēl interesantie pārgājieni, ekskursijas uz muzeju un citur! Vienmēr bijusi aktīva dalībniece pašdarbības kolektīvu reģionālajās skatēs Rīgā. 

«Man vienmēr ir paticis organizēt dažā-dus interešu klubiņus,» viņa saka un  sāk stāstīt, kādus interesantus atjautības uzdevumus viņa rīko, kur smeļas idejas, kā vēl tagad palīdz  gatavot pasākumus.

Atsevišķs stāsts būtu arī  par kādreiz tik populāro biedrības sienas avīžu veidošanu. Tas bija  Makužas kundzes vaļasprieks.

Kā ir tagad? — uzdodu jautājumu, un Makužas kundze steidz slavēt savus rēzekniešus, gados jauno uzņēmīgo kluba saimnieci Sandru un tobrīd notiekošo LNS pašdarbnieku festivālu Rēzeknē.

«Viss turpinās, tikai savādāk... Šodien visur vajag naudu, arī jaunie bez naudas nav iekustināmi,» tā Ļubova secina un atzīst:

«Protams, es augsti novērtēju LNS strādājošo cilvēku darbu! Man prieks, ka viņi ir kļuvuši tik zinoši, jo pastāvīgi izglītojas. Mēs bijām sabiedriski aktīvāki, ļoti daudz, gandrīz visu veicām bez atlīdzības kā brīvprātīgie, bet tad jau bija citi laiki. Tāda bija mūsu izvēle, un  bija citas privilēģijas. Visam un katram  no mums savs laiks,» pasmaida Ļubova.