20.09.2007
18.09.2007. Aktivitātes publikācija Nr.9
LNS Goda biedrsAlberts Kokins Daiga Delle Mazais Alberts piedzima Tukuma pusē, Slampē, 3 bērnu dzelzceļnieka un mājsaimnieces ģimenē. Mācījies Jelgavas Valsts kurlmēmo skolā, kuru arī izcili p...LNS Goda biedrs
Alberts Kokins
Daiga Delle
Mazais Alberts piedzima Tukuma pusē, Slampē, 3 bērnu dzelzceļnieka un mājsaimnieces ģimenē. Mācījies Jelgavas Valsts kurlmēmo skolā, kuru arī izcili pabeidzis. Tā kā vecākiem bija laba saimniecība, draudēja izsūtīšana. Labi iekopto saimniecību nācās pamest un kļūt par bēgļiem Kurzemes katlā Usmā. Tas bija vācu laiks.Tālāk viņš stāsta pats!
Agrie gadi
Bēgļu nometnē dzīvojām barakā, zāģēju malku. Tā pavadījām tur 8 gadus. Pēc tam pārcēlāmies uz dzīvi Ventspilī. Sāku strādāt Ventspils MRU par grāmatsējēju. Tā kaut kā pagāja 3 gadi, darbs galīgi neatmaksājās. Nomainīju to un iekārtojos darbā Ventspils mēbeļu cehā. Tur par galdnieku nostrādāju 43 gadus līdz pašai pensijai.
Jaunais aktīvists klubā
Ātri vien iesaistījos Ventspils biedrībā un sāku apmeklēt klubu. Kluba vadītāja toreiz bija ļoti darbīgā, talantīgā Vija Šaberte. Mums visiem tur bija interesanti, bet tad viņu aizvilināja uz Rīgu, uz «Rītausmu» un viņas vietā lūdza strādāt klubā mani. Tā nu 3 gadus līdz aiziešanai pensijā dienā strādāju savā pamatdarbā, bet vakari pagāja klubā. Vispār sabiedriskajā dzīvē visur biju klāt (rāda daudzos Goda rakstus par pašdarbības kolektīva organizēšanu un sagatavošanos mākslinieciskās pašdarbības festivālam, par teicamu darbu, par ilggadīgu līdzdalību, par pašaizliedzīgu darbu, aktīvu rosmi biedrības sabiedriskajā dzīvē un vēl, vēl...)
Mūsu klubs dibināts 1952. gada 14.septembrī, tā kā šogad būs jau 55 gadu jubileja. Mēs jau bijām traki mākslas patrioti. Spēlēju teātri, dejoju. Kamēr Vija Šaberte darbojās mūsu klubā, mēs Rīgas skatēs ar savu teātri uzstāšanos pirmās vietas vien guvām.
Diemžēl līdz ar Vijas aiziešanu uz Rīgu apsīka arī mūsu pašdarbība.
Esmu piedalījies tieši desmit LNS organizētajos kongresos.
Pats sēju grāmatas, arī mūsu Kopsolī numurus. Vienmēr esmu palīdzējis klubam sadzīviskajos jautājumos, remontos.
Privātā dzīve? Nebija jau tik traki! Tieši klubā satiku savu vienīgo sieviņu Grietu Kokinu. Mēs apprecējāmies 1948. gadā. Nu Grietas vairs nav šai pasaulē, toties man ir ar ko lepoties – meita, mazmeita un jau mazmazmeita.
Patika arī sportot
Vēl biju ļoti liels sporta cienītājs. Esmu ieguvis pirmās vietas novusā, dambretē, šaušanā. Biju arī ilggadīgs fizorgs savā klubā. Vēl līdz šim aktīvi darbojos tajā. Kā otrās mājās! Savu jaunību ar prieku atceros – mēs bijām aktīvi, kādi 120 biedri, tagad gan 38... Man jau šķiet, ka agrāk bija interesantāka dzīve: daudzie izbraukumi, labas ceļazīmes par brīvu. Kas tik redzēts – Ļeņingrada, Kijeva u.c.
Nekas nav apstājies
Goda biedra nosaukumam mani 1985. gadā izvirzīja priekšsēdētājs Liepa, bet apliecību pasniedza jau Arnolds Pavlins.
Ko saka ventspilnieki
Indulis Pāže
Ar Albertu Kokinu esam pazīstami jau 45 gadus. Kopā strādājām mēbeļu fabrikā. Tieši Alberts man darbā daudz bijis tulka vietā. Mums ir kopīgi vaļasprieki – dambrete, šahs, teātris, tagad, zolīte. Alberts ir ļoti labsirdīgs, laipns cilvēks! Ar viņu ir patīkama kopābūšana, un domāju, ka Albertam tā nāk tikai par labu – ir prieks, līdz ar to veselība turas! Lai tās būtu vēl ilgi.
Jeļena Uļjanova
Alberts ir visaktīvākais cilvēks mūsu klubā. Ja mums kas salūst, vienmēr lūdzu tieši viņa palīdzību, viņš nekad neatteiks. Citi man atteiks, bet viņš ne. Viņam raksturīga ļoti, ļoti liela sirsnība. Kad organizējam kādu pasākumu, viņš pats vienmēr atnesīs kafijai kaut ko garšīgu. Lutina visus.
Tagad trijotne – Kokins, Gregore, Pāže vairāk turas kopā un visi redz: viņos mīt dzīvesprieks. Paldies Albertam Kokinam. Kaut tādu cilvēku kā viņš mums būtu vairāk!
Es par visiem LNS vadītājiem esmu labās domās – katrs paveicis savā laikā ko būtisku. Tagad, kaut nepazīstu vaigā jaunos, priecājos, ka nekas nav apstājies! Viss notiek uz labu! Vēlu visiem radošu garu, spēku un izturību!
