Nedzirdīgo dalību pasākumā ierosināja kultūras nama „Rītausma” jauniešu deju kolektīva vadītāja Dana Kalpiņa – Geida, taču nelielajai dejotāju grupiņai pievienojās arī citi „Rītausmas” nodarbību apmeklētāji.

 

 Kopā bijām gan tikai 13, varbūt kādā no ķēdes posmiem bija vēl kāds nedzirdīgs dalībnieks, ko nesastapām. Mēs bijām pieteikušies uz ķēdes pirmo posmu (pl. 12 – 12.30) un gribējām būt tuvāk jaunajai Bibliotēkai, tāpēc jau no pl. 11  pulcējāmies kopā ar citiem dalībniekiem Latvijas Dzelzceļa muzejā, kur vismaz bija silts. Taču pēc tam gan nācās vairāk kā pusotru stundu būt ārā (saulīte diemžēl nesildīja tā, kā gribētos)… bet mums bija sagādāti līdzi paņemti termosi ar karstu tēju, kā arī to bez maksas speciāli ierīkotās teltīs nodrošināja firma „Lipton”. Vēl īpaši jāpasakās sievietei, kura, tāpat kā barikāžu laikā 1991. Gadā, dalīja dalībniekiem karstu kafiju un cienastu. Kopumā nedrīkst teikt, ka būtu pārsaluši, jo kopīga mērķa labā var paveikt jebko nežēlojoties.

 

Īpaši jauki bija tas, ka stāvējām blakus lieliem mūzikas atskaņotajiem un varējām ritmā kustēties – mums līdzi sāka dejot arī citi grāmatu ķēdes dalībnieki. Vienīgi žēl, ka mums nebija nekādu vienādu atribūtu ar LNS simboliku, jo viss, kas mums ir apdrukāts ir vasarīgs (krekliņi, cepurītes) – būs jāpadomā, kā atpazīstamību nodrošināt arī ziemas laikā, kad biezajām jakām un mēteļiem, cepurēm pa virsu neko uzvilkt neizdodas.

 

Gaidot pirmo grāmatu sniedzām arī interviju Latvijas Radio 1, kur minējām, ka arī nedzirdīgie ir grāmatu cienītāji un cer, ka jaunajā Latvijas Nacionālās Bibliotēkas ēkā būs pieejama aktuāla literatūra nedzirdīgo auditorijai un speciālistiem, kas ar viņiem strādā. Interesanti, ka abreviatūra LNB (Latvijas Nacionālā Bibliotēka) ir ļoti tuva nedzirdīgajiem, jo ilgus gadus šis burtu salikums piederēja viņiem.

 

Visi dalībnieki bija nogaidījušies, organizatori uztraukušies par aizkavēšanos, taču pirms pl. pusdiviem tas notika:

Un tad līdz ar zvanu skaņām pie mums nonāca pirmā grāmata – īpaša Bībele, pēcāk Latvijai nozīmīgas grāmatas un, šķiet, arī dažas iemaldījušās jaunpienācējas, jo tās nebija ievalcētas polietilēnā… labi jau ir, ka grāmatu skaits papildinās, kaut arī tas nebija grāmatu ķēdes uzdevums. Kad beidzot (pēc vairāk nekā stundas kavēšanās) padevām no rokām rokās tik ilgi gaidītās vērtības, iestājās patiesa gandarījuma izjūta, jo esam piedalījušies Latvijai tik svarīgā pasākumā!

 

Tikai nonākot mājās, sajutām, cik ļoti nosaluši ir kāju un roku pirksti, ka tēju varētu izdzert vēl ļoti, ļoti daudz, ka ārā vairs iet nemaz negribas… bet ja kāds piedāvātu piedalīties līdzīgā pasākumā vēlreiz – TAD NOTEIKTI PIEDALĪTOS!”

 

 

Teksts: Rītausmieši

Foto: Dana Kalpiņa – Geida un Sergejs Soklakovs