24.03.2021
LTV piedāvā atcerēties 1949. gada 25. martu
Pieminot deportētos, LTV 25. martā plkst. 21:05 ar subtitriem būs skatāma režisores Dzintras Gekas filma "Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada marts?".
Pēc tam plkst. 22:00 Igaunijas režisores drāma "Biedrs bērns" - stāsts par Staļina režīmu bērna acīm.
Šei
Šeit filmu
apraksti:
21:05 Tālā zeme “Sibīrija”. Kāpēc 1949.gada
25.marts?
Deportācija 1949. gada
25. martā bija daļa no liela plāna, kura mērķis bija mūsu nācijas
intelektuālās, politiskās un saimnieciskās elites iznīcināšana. Tas bija plāns,
kā tautu padarīt vieglāk kontrolējamu, nocērtot tai galvu. Otra plāna daļa bija
cilvēku iebaidīšana, lai varētu veikt kolektivizāciju. Vienmēr varēja
piedraudēt: “Vai tu vēlies nokļūt Sibīrijā?” Pēc 1949. gada deportācijas daudzi
bija pārliecināti, ka uz Sibīriju izvedīs visus latviešus un šai akcijai sekos
citas. Šīs sajūtas līdz galam nepameta Padomju Latvijā dzīvojošo apziņu vēl
ilgi. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu
vidū 10 tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku.
Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas
ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos,
cīnoties par savu un bērnu dzīvību.
Katrai ģimenei bija
atļauts ņemt līdzi 1500 kg bagāžas. Tās savākšanai bija atvēlēta viena stunda.
Tomēr dažkārt operatīvās grupas patvaļīgi saīsināja laiku uz 15 minūtēm vai
mazāk. Bija gadījumi, kad karavīri, iznīcinātāji vai aktīvisti nodarbojās ar
marodierismu, apzaga izvešanas laikā vai arī jau deportēto ģimeņu saimniecības.
Latvieši tika izsūtīti uz Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem. Pēc ierašanās
nometinājuma vietā par katru izsūtīto, kurš bija sasniedzis 16 gadu vecumu,
tika aizpildīta anketa. Viņiem visiem bija jāparakstās par to, ka, saskaņā ar
1948. gada 26. novembra dekrētu, viņi ir izsūtīti uz mūžu. Par bēgšanu no
nometinājuma vietas varēja sodīt ar 20 gadiem katorgas darbos.
Par deportāciju veikšanu
kopumā, par necilvēcisku noziegumu izpildi 1949. gada genocīda realizētājiem
tika piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi. 1949. gada deportācijas savā ziņā bija
pat nežēlīgākas par 1941. gada deportācijām. Jo katrs ceturtais uz mūžu
deportētais bija bērns. Katrs sestais bija vecāks par 60 gadiem.
Režisore: Dzintra Geka.
PL. 22:00 Biedrs bērns. Drāma
Ir 1950. gads, padomju okupācijas gadi Igaunijā īsu
brīdi pēc Otrā pasaules kara beigām. Staļina represijas uzņem pilnu jaudu. Pa
radio skan propaganda, bet pionieri vienmēr gatavi kalpot savam vadonim.
Sešgadīgās Lēlo mammu, kura ir skolotāja, apcietina drošības komiteja. Ģimenes
mājā viņi atraduši igauņu karogu, kas kalpojis par lētu, toties efektīvu
iemeslu, lai mammu aizvestu uz cietumu un tālāk arī uz Sibīriju. Pirms
aizvešanas mamma Lēlo piekodina: “Ja būsi labs bērns, drīz atgriezīšos”. Lēlo
nu dara visu, pat iestājas pionieros. Tomēr ar katru dienu jautājumu kļūst
arvien vairāk. Kādēļ igauņu karogu aizliedz? Kādēļ Staļins ir tik labs, ja jau
mamma ir cietumā? Kādēļ gar viņu māju lavās padomju drošībnieki? Mazā meitene
tikai cenšas būt labs bērns, un kopā ar viņu paliek tētis. Šis ir naivs,
poētisks un tīrs bērna skatījums uz sarežģītu vēstures posmu, kas daudziem
atmiņā palicis kā viens no asiņainākajiem un agresīvākajiem padomju iekārtas
laikiem, kura laikā daudzās ģimenēs zuda ilūzijas par jebkādu Staļina režīma
taisnīgumu. Igaunijas simtgades mākslas filma ir igauņu dokumentālo filmu
režisores Monikas Sīmetsas pilnmetrāžas debija. Filma balstīta uz igauņu
populārās rakstnieces Lēlo Tungalas autobiogrāfisko romānu motīviem, bet
triloģijas pirmo daļu “Biedrs bērns un lielie cilvēki” izdeva arī Latvijā.
Filmu “Biedrs bērns” Igaunijas kinoteātros apmeklēja
vairāk nekā 116 000 skatītāju, tā guva starptautisku ievērību pasaules
kinofestivālos un izpelnījās pozitīvas kritiķu atsauksmes tādos slavenos žurnālos kā “Variety” un “Cineuropa”.
Režisore: Monika Sīmetsa.
Teksts: Linda Vanaga, LTV Satura adaptācijas nodaļas
projektu vadītāja
