14.06.2010
Absolventu salidojums Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolā
Ceļš – tā ir dzīve, viena un vienota, bet katram sava, katram savādāka. Rit laika upe, mēs līdzi tai plūstam. Aiziet paaudzes, bet skolas nams arvien stāv un dzīvo. Skola nevar būt veca, jo tur vienmēr mīt mūsu bērnība.
11. jūnijā Rīgas nedzirdīgo bērnu internātpamatskolā notika absolventu salidojums, uz kuru tika aicināti absolventi, kādreizējie un tagadējie pedagogi un skolas darbinieki, draugi. Sanāca, salidoja, lai atcerētos, kurp katru ir aizvedis ceļš, kad aizvērās aiz viņa skolas durvis.
Absolventu salidojums bija veltīts šīs skolas 170 gadu jubilejai. Uz kopējiem svētkiem ieradās simtiem absolventu no tuvām un tālām malām, pat no citām valstīm: Anglijas, Zviedrijas, Somijas, Slovēnijas, Īslandes, Igaunijas, Francijas u.c.
Skolas pagalmā bija vērojamas priekā mirdzošas acis, risinājās pārsteigumu pilnas atkalredzēšanās, tika izrunātas atmiņas par jautriem un arī daždien ne tik jautriem skolas gadu notikumiem, bija arī kāda negaidīta atzīšanās par tajā laikā uzbangojušām, bet rūpīgi slēptajām romantiskajām jūtām un daudz kas cits – tas viss padarīja šo dienu īpašu gan daudziem absolventiem, gan viņu skolotājiem, tagadējiem pedagogiem un skolas darbiniekiem.
Skolas kolektīvs bija dūšīgi pastrādājis, uzpošot skolas ēku ar meijām, mākslas darbiem, sagatavojot vēsturisko fotomateriālu un skolēnu darbu izstādes internātā.
Svinīgajā sarīkojumā skolas pagalmā netrūka ne dziesmu, ne deju. Skolēnu modes skate, mīļi vārdi, sirsnīgi novēlējumi, ziedi... Klusuma brīdis par aizgājušajiem skolotājiem. Skolotāji un skolas darbinieki saņēma atzinības rakstus gan no Rīgas Domes, gan no Izglītības ministrijas.
Atskanot skolas zvanam, absolventi, skolotāji un skolas darbinieki devās uz savām klasēm, kur varēja pakavēties atmiņās ar skolasbiedriem un audzinātājiem. Klasēs sapulcējās dažādu paaudžu absolventi, visvecākie bija skolu beigušie 1946. – 1949. gadā.
Vēlā vakarā skolas pagalmā visus vienoja neliela uguņošana, Rietekļa dziesma „Še, kur līgo priežu meži” un šampanieša glāzes pacelšana: par tikšanos, par skolu, par tālāko...
Katrai gaitai sākums ir skolas ceļš, tas ved uz zinību kalnu arvien augstākām virsotnēm un atved atpakaļ pie zemes un darba. Tas ir ceļš no bērnišķīgas nevarēšanas līdz sevis apliecināšanai.
Plašāka informācija un intervijas būs lasāma avīzes „Kopsolī” jūlija numurā.
Teksts: Ivars Kalniņš
Foto: Juris Grundulis
