Search form

13.12.2010

Drukāt

Jaunības atmiņu stāsti Tukumā

Photo

11. decembrī Tukuma klubā risinājās tematisks pasākums „Ak, jaunība”. Tas tika realizēts LNS projekta „Klusuma pasaule” ietvaros.



Pasākuma vadītāja Māra Lasmane iesāka ar nelielu stāstījumu par jaunības nozīmību cilvēka dzīvē, sniedzot interesantus salīdzinājumu starp agrākiem laikiem un mūsdienām. Viņa minēja zaļumballes, mīlestības uzplaukumu, kautrīgo puišu un meitu iepazīšanos, atklājumus un piedzīvojumus jaunībā u.c. Māra, izpelnoties apmeklētāju lielu atzinību, nolasīja arī agrāk tik populāro dziesmu „Trīs runči”, kurā izceļ jaunības tēmu. Pie sienas bija izvietotas pasākuma dalībnieku bērnības un jaunības fotobildes, klātesošie varēja salīdzināt un minēt, kas kurš ir. Jāatzīst, grūts uzdevums bija, īpaši atpazīstot agrākas bērnības bildes. Vispareizāk atminēja Irēna Šķēršķāne un Velta Capligina.

Pēc tam pie kafijas un tējas tukumnieki kavējās atmiņās par bērnību un jaunību. Daži viņu stāstījumi! Aivars Kronbergs atcerējās: „Jau tad, kad mācījos Valmieras skolā, neieredzēju PSRS ideoloģiju, regulāri „bastoju” no krievu valodas stundām. Pionieru kaklautu reiz nometu skolotāju istabā un atteicos iestāties komjauniešos, lai gan mani spieda to darīt. Pēc skolas beigšanas sapratu, ka priekšā gaida nopietna dzīve un vairs nevaru  ļauties tik brīvām izdarībām kā skolā.
Sports bija mana sirdslieta, aktīvi spēlēju basketbolu. Piedalījos arī pašdarbības pulciņos, īpaši tautisko deju kolektīvā.
Mīlestība uz manu tagadējo sievu Elitu uzausa jau skolas gados, 10. klasē. 1975. gada 13. decembrī svinējām kāzas. Trīs dienas tās bija, un trīs dienas bez mitas sniga sniegs. Ceturtajā dienā sniegs sāka kūst, un tad arī svinības beidzās…”

Jāpiezīmē, šogad 13. decembrī Elitai un Aivaram Kronbergiem aprit kāzu 35. gadadiena.
 
Arī Irēnai Šķeršķānei savs stāsts! „1944. gadā mani un māsas izsūtīja uz Vāciju. Svešumā bija jādzīvo, kur ierādīja. Virs dzīvokļa nemitīgi lidoja kara lidmašīnas. Brālis piedzima Vācijā, un viņam bija četri gadi, kad atgriezāmies Latvijā. Es uzsāku skolas gaitas Lielvircavas skolā. Tēvs gribēja, lai mēs izaugtu kā cilvēki, kas prot visus darbus. Atceros, man uzdeva nokaut gaili. Bija jāklausa: gāju uz kūti, noķēru, uz asfalta tas man bija jānodara... Baisa sajūta! Kādu laiku esmu dzīvojusi arī tālajā Krievijā. Arī tas laiks nav aizmirstams.”
 
Savu ceļu uz laimi atmiņās pārstaigāja Lienīte Meikša: „Kādreiz dejoju estrādes deju grupā, ar to bija daudzi izbraukumi. Tolaik tā klusi vēroju kādu puisi - Gintu. Viņš gan man nepievērsa nekādu uzmanību. Neko daudz par viņu arī nezināju, arī to nē, ka viņš ir precējies. Pagāja pāris gadu, es biju viņu jau aizmirsusi, kad  kādā liktenīgā dienā nejauši atkal ieraudzīju, un nu viņš mani ieskatījās… Pēc kāda laika svinējām kāzas!”
 



Vairāk foto - galerijā.
 
Teksts: Ivars Kalniņš
Foto: Māra Lasmane

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas