Ģimenes ārstu sniegtā aprūpe un attīstīta kompensējamo medikamentu sistēma ir galvenais, lai pacienti būtu apmierināti kopumā.

Ja nepieciešama specializēta palīdzība, priekš tam ir ambulatorie speciālisti.

 Slimnīcās pacientiem jānokļūst tikai tad, kad ģimenes ārsts vai ambulatorais speciālists nevar palīdzēt. Slimnīcās pacientiem nav jāatrodas tikai tādēļ, ka ziemas periodā mājas grūti apkurināt un „ērtāk pagulēt” slimnīcā, nevis ārstēties ambulatori.

 

Kādi ir ģimenes ārsta pienākumi? Viņam jāseko, lai pacients apmeklētu nozīmētās procedūras, atbilstoši lietotu medikamentus, ierastos uz profilaktiskajām pārbaudēm,  veiktu skrīninga izmeklējumus; jāpanāk, lai pie viņa ierastos pacienti, kuri ilgāku laiku nav vērsušies pēc palīdzības; jāatgādina bērnu vecākiem par vakcinācijas kalendāru utt.  Ir ārstus prakses, kas jau šobrīd to visu dara – mērķis ir panākt, ka to dara visās ārstu praksēs.

 

Lai to paveiktu, jāstiprina ģimenes ārsta komanda un jāpanāk, ka katrā praksē ir 2 māsas vai ārstu palīgi. Jau šobrīd praksēs valsts apmaksā otrās māsas darbu. Lielajās praksēs (ar pierakstīto pacientu skaits virs 2000 pacientiem) valsts nodrošinās arī otru ārstu. Strādājot komandā, būs iespējams mazināt pacientu rindas pie ģimenes ārsta,  vairāk laika veltīt pacientu informēšanai un izglītošanai par nozīmēto terapiju, profilakses jautājumiem un veselīgu dzīvesveidu.

 

Būtiska ir arī recepšu zāļu lietošana, ko Latvijā dara mazāk nekā kaimiņvalstīs. Tādēļ hroniskie slimnieki biežāk nokļūst stacionārā. Jāsaprot, ka medikamentu lietošana hroniskajiem pacientiem ir pamats, lai viņu veselības stāvoklis nepasliktinātos un nebūtu jānonāk slimnīcā. Ārstam jāseko, lai viņa pacients nepieciešamos medikamentus patiešām lietotu.

Ja pretimnākoša un savstarpēja sadarbība starp ārstu un pacientu nenotiek – pacients neievēro ieteikumus vai ārsts viņam nepievērš pienācīgu uzmanību, nekad nebūs apmierinātības ar veselības aprūpi kā tādu.  

 

 Pacientu organizācijas informē:  gandrīz puse - 45% no hroniskajiem slimniekiem nevar iegādāties  nepieciešamos medikamentus tāpēc, ka viņiem jāizvēlas, vai maksāt komunālos maksājumus, iegādāties pārtiku vai zāles (pagājušajā gadā Latvijā uz vienu iedzīvotāju kompensējamajiem medikamentiem valsts paredzēja tikai 45 eiro, salīdzinājumam: Lietuvā – 56, bet Igaunijā 69 eiro). Tas jāmaina, veicinot lētāku līdzvērtīgas efektivitātes medikamentu lietošanu.

 

Tomēr visbūtiskāk ir mainīt katra cilvēka personīgo atbildību par savu veselību. Ārstniecība ietekmē cilvēka mūža ilgumu aptuveni par desmito daļu – pārējo nosaka dzīvesveids, iedzimtība, vides un sociālie faktori. Ja pastāvēs  apziņa, ka „es varu darīt, ko gribu, – smēķēt, lietot alkoholu, pārlieku daudz sāli, cukuru, taukvielas; ignorēt drošības pasākumus, bet valsts pienākums ir mani glābt -  nodrošināt valsts apmaksātu ārstēšanu, kad veselība ir sabojāta”, tad apmierinošu rezultātu veselības aprūpē  panākt nebūs iespējams.

 

Jāpanāk efektīvāks un vienmērīgāks pašreizējo līdzekļu izlietojums sistēmā kopumā.

Latvijas iedzīvotāji nav ne labāki, ne sliktāki par citiem un pelnījuši tikpat labu veselības aprūpes sistēmu kā Rietumvalstīs. To ir iespējams panākt.

 

No laikrakstam „Kopsolī” saņemtā ziņojuma pārskatu sagatavoja: Zane Kristapsone