16.02.2011
Nedzirdīgie Krievijā cīnās, lai viņu dzimtā valoda tiktu oficiāli atzīta
Bet nedzirdīgie cilvēki Krievijā nedzīvo uz vientuļas salas, un, tāpat kā citur pasaulē, viņi vēlas, lai zīmju valoda tiktu oficiāli atzīta kā minoritāšu valoda. Nesenā konferencē par cilvēku ar invaliditāti problēmām īpaša uzmanība tika pievērsta šai un citām problēmām, ar kurām nākas saskarties nedzirdīgajiem.
Nedzirdīgais aktieris Aleksejs Znamenskijs nespēj sadzirdēt dziesmas melodiju, taču emocionāli to izpilda zīmju valodā. Viņš pat apgalvo, ka lieto visskaistāko valodu pasaulē. „Zīmju valoda vizuāli ir ļoti spilgta. Ar to vēl labāk var izteikt un atspoguļot daudz ko tādu, ko citi izsaka tikai dzirdamos vārdos,” apgalvo Aleksejs. Viņš ar saviem draugiem, citiem izpildītājiem, veido šovu, kas ir dzīvīguma un kaislīgu emociju pilns. Skatītāji par to ir sajūsmā, jo šādi uzvedumi pasaulē ir reti sastopami.
Visi iepriekšējie mēģinājumi panākt nedzirdīgo zīmju valodas valodas oficiālu atzīšanu bijuši nesekmīgi, un tas vēl aizvien nenotiek valsts līmenī. Šāda problēma Krievijā valda jau 70 gadus, kopš zīmju valoda padomju skolās tika aizliegta. 1950. gadā Staļins situāciju padarīja vēl neciešamāku, paziņojot, ka tā nedzirdīgo saziņai nav pat lietojama kā skaņu valodas aizstājēja.
Tā arī sabiedrībā sāka valdīt uzskats, ka šajā valodā nav iespējams izteikt pat primitīvu, vienkāršu informāciju, tātad tajā nevar izteikt gandrīz neko.
Viskrievijas Nedzirdīgo biedrības prezidents Valērijs Ruhļedevs uzskata, ka šajā valstī ir apmēram miljons cilvēku ar dzirdes traucējumiem, taču nav pietiekami daudz zīmju valodas tulku, nav arī tādu televīzijas kanālu, kurus bez ierobežojuma, atbilstošā formātā varētu skatīties nedzirdīgie, nav nekā tāda, kas motivētu nedzirdīgos iekļauties apkārtējā sabiedrībā, plašākā pasaulē. „Mūsu valstī ierēdņi naudu tērē īpašā, pašu izdomātā un sev izdevīgākā veidā. Viņi uzskata, ka nav vajadzības un jēgas naudu tērēt cilvēku ar invaliditāti vajadzībām,” ir sarūgtināts Valērijs Rukhļedovs.
Tatjanas ģimenē ir trīs cilvēki, bet viņa ir vienīgā nedzirdīgā: „Man ir grūti komunicēt darbā,plašākā sabiedrībā, godīgi sakot, jebkur.Liekas, ka neviens mani nesaprot, un man ir neērti mūždien rakstīt uz lapiņas. Cilvēki ir neiejūtīgi, ar aukstu sirdi. Tikai retu reizi satieku citādus, jaukus un saprotošus, ar labvēlīgu un pretimnākošu attieksmi.” Nesen Maskavā tika atvērts pirmais skaistumkopšanas salons, kas paredzēts cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kur darbinieki spējīgi sarunāties zīmju valodā. „Esot šeit, jūtos kā mājās. Varam tur pļāpāt, uzdot jautājumus, pateikt, kas patīk un kas ne. Citās frizētavās tas nav iespējams. Šeit jūtu, ka pret mani izturas ar cieņu,” priecīgi stāsta salona kliente.
Ja zīmju valoda Krievijā tiktu atzīta, iespējams, cilvēku ar dzirdes problēmām dzīve kaut mazliet uzlabotos, kļūtu nedaudz vieglāka, lai gan tas būtu tikai pirmais solis, lai viņi justos kā pilntiesīga sabiedrības daļa.
Pēc interneta materiāliem sagatavoja: Laura Reisele
Foto: media-dis-n-dat.blogspot.com
