Šajā pasaku portālā ir tādas populārās multiplikācijas filmas kā „Zaķīšu pirtiņa”, „Sprīdītis”, „Laimes lācis”, „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, „Dillī Dallī”, „Suns Funs un vējš” un vēl daudzas. Tās ir skatāmas ar subtitriem latviešu valodā. Dažām animācijas filmām vēl nav sagatavoti subtitri, bet drīzumā arī tās būs titrētas.

Finansējumu 1700 Ls šo animācijas filmu titrēšanai „Ideju forums” ieguvis, pateicoties 6262 cilvēku atbalstam un „Labiedarbi.lv” konkursam, kurā projekts „Lasāmfilmas” ieguva pirmo vietu.

Vai nedzirdīgie bērni, skatoties šīs animācijas filmas, lasītu subtitrus? Uz šo jautājumu atbild Rīgas 218. pirmsskolas bērnudārza vadītāja Ilona Vindava: „Mūsu lielākie bērni (6 – 7 gadi), protams, prot lasīt un pazīst daudzus vārdus un jēdzienus, bet vai viņi spētu ātrā tempā izlasīt un saprast, ko izlasīja...? Domāju, ka tas pirmsskolniekiem būtu par grūtu. Ja animācijas filmās daudz teksta, tad vajadzētu, lai kāds mazliet paskaidro zīmju valodā, kas tur notiek. Tādas ir manas domas. Bet šo portālu mēs labprāt izmantotu.”

Šī bērnudārza pedagoģe Māra Lasmane atzīst: „No 3 gadu vecuma nedzirdīgie bērni var skatīties un saprast animācijas filmas, bet lasīt teikumus titros ar drukātiem burtiem – no 6 gadu vecuma. Savukārt lasīt vārdus bērni spētu no 4 gadu vecuma. Protams, bērni ir dažādi, un viņu lasītprasme atkarīga no katra bērna prāta spējām.
Sākumskolas nedzirdīgie bērni spētu noskatīties šīs multfilmas un lasīt titrus vienlaikus. Tāpēc tas ir labs projekts! Jāatzīst, ka tās domātas sākumskolas bērniem.”

Starptautiskajos aktos norāda, ka bērniem ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības uz visu, kas nepieciešams viņu speciālo vajadzību apmierināšanai, tostarp arī uz savu dzimto zīmju valodu. Labs piemērs: viens no Lielbritānijas televīzijas kanāliem katru dienu pl. 9 – 12, kā arī sestdienās piedāvā bērnu programmas zīmju valodā, pasakas stāsta nedzirdīgie diktori. Tādējādi būtu labi, ja arī multfilmas bērni skatītos zīmju valodā. Cerams, šāda iniciatīva kādreiz tiks ieviesta arī Latvijā.

 
 

Teksts: Ivars Kalniņš