Search form

10.01.2012

Drukāt

Jaungada eglīte bērniem KC „Rītausma”

7. janvāra rītā beidzot nedaudz uzsniga balts un pūkains sniedziņš, sagādājot divkāršu prieku bērniem, kuri devās uz Jaungada eglītes svētkiem mūsu mazajiem kultūras centrā „Rītausma”.




Sanāca viņu krietni  daudz  –  40 bērnu kopā ar vecākiem ne tikai no Rīgas, bet arī no citām  Latvijas pilsētām (Kuldīgas, Tukuma utt.). Pasākums viņiem bija sarūpēts kā skaista Ziemassvētku un Jaunā gada dāvana no kultūras centra „Rītausma” deju un teātra pašdarbnieku komandas ar dažādām dziesmām, dejām un rotaļām, kurās varēja piedalīties visi.

Protams, īstais Salavecītis arī bija! Kā bērniņi viņu apbučoja, samīļoja neļaujot pat elpu atvilkt un apsēsties. Vecākiem bija patiesi liels prieks un lepnums par to, ka viņu mazie dārgumi droši skaitīja dzejoļus vai rādīja mazu danča apli Salavecim, lai saņemtu dāvaniņu. Netrūka arī atjautīgas spēles, kurās bērni aktīvi piedalījās. Uzvarētāju balvas tika visiem! Gandarījumu par skaisto pasākumu guva gan paši bērni, gan vecāki un rītausmieši arī. Paldies visiem, īpaši organizatoriem par to, ka radāt prieku gan sev, gan citiem!

Rīgas biedrība izsaka pateicību NIAF "Klusums" vadītājam Guntaram Beisonam par sarūpētām dāvanām.

Lai mazais viltībnieks Pūķis nesadedzina, bet spoži iededz jūsu Laimi, Mīlestību, Veselību šajā gadā!

 

 
 
Un nobeigumā jūsu uzmanībai kāds vērojums „ar skatu no malas”. Par redzēto un izjusto šajā pasākumā izsakās surdotulku programmā studējošā pasākuma apmeklētāja LAINE ĶĪSE (fragments): „Lai ielūkotos nedzirdīgo kultūrā, apmeklēju   Ziemassvētku pasākumu bērniem kultūras centrā „Rītausma”. Man kā dzirdīgam cilvēkam likās interesanti tas, cik maz atšķirību ir ārējās izpausmēs dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem. Arī nedzirdīgi cilvēki izbauda mūziku, spēlē spēles, dejo, aplaudē, smejas, tātad tāpat ir spējīgi pielāgoties un baudīt dzīvi, ja vien atrod sevī prieku un spēku to darīt.
Lielākā daļa bērnu dzejolīšus deklamēja, izmantojot tikai zīmju valodu, – šeit varēja redzēt, cik labi viņiem jau no bērnības padodas komunicēt savā dzimtajā valodā. Šādus bērnus Salavecītis papūlējās nostādīt tā, lai visa auditorija redzētu bērnu rādīto. Daļa mazo izlīdzējās ne tikai ar zīmju valodu, bet līdzi kustināja arī lūpas, kas nākotnē viņiem palīdzēs komunikācijā ar dzirdīgajiem.

Arī pieaugušo melodeklamācija kopumā ir aizraujoša, tāpēc ar interesi vēroju, kā cilvēki saprot tos vārdus, kuri izteikti ar zemtekstu, jo zīmju valodā jāizsakās tieši, tikai tad tiks saprasts, kas tas ir. Tāpēc, dziesmas tulkojot, neatsverama ir spēja izprast zemtekstus un tos pārvērst „skaidrā” valodā. Dziesmu laikā to varēju vērot nemitīgi.

Varēja just, ka nedzirdīgajiem cilvēkiem ļoti svarīgs savstarpējs atbalsts, jo viņi to nemitīgi centās cits citam parādīt un sniegt. 
 
Man personīgi nedzirdīgo kultūra un pasaules uztvere šķiet interesanta un pievilcīga. Kaut arī šobrīd grūti iedomāties sevi kā vienu no viņiem, bet kopābūšana ar nedzirdīgajiem liekas vilinoša. Man gan kā topošajam surdotulkam, gan kā cilvēkam, kuram interesē viss oriģinālais, liekas svarīgi atrast „savu vietu” arī šajā sabiedrības daļā. Tāpēc priecājos, ka esmu sākusi apgūt zīmju valodu, – tas paver durvis uz pasauli, kura citādi man būtu slēgta.”
 
 

Teksts: Elfa Zariņa
Foto: Laine Ķīse


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas