19.12.2016
Alūksnieši pusdieno blakusnovadā
Sagaidot trešo Adventi, vēlējāmies pabūt kopā, piedzīvot kaut ko jaunu un negaidītu. Tulks Ritma izplānoja vienas dienas izbraucienu ārpus novada un mēs, 15 alūksnieši, devāmies ceļā.
Kupravas drenu cauruļu rūpnīca bija pirmais apskates objekts - kādreiz slavenajās 160 ha raktuvēs iegūtais māls bija viens no labākajiem, kāds pieejams Austrumeiropā. Rūpnīca padomju laikos darbojās visu diennakti. Turklāt mālus izmantoja ne tikai ķieģeļu un drenu cauruļu, bet arī keramzīta ražošanai.
Rūpnīcā strādāja 2200 strādnieki, bija skola 600 skolēniem... 1992. gadā rūpnīcu slēdza! Milzīgais drenu cauruļu rūpnīcas komplekss nu ir pamests un izdemolēts, daudzdzīvokļu mājas pusapdzīvotas un no tukšajiem logiem raugās bezcerība. Spoku pilsēta. Skumji.
Tālāk braucām uz Žīguriem. Ceļš mūs pārsteidza – braucām kā Antiņš stikla kalnā! Tomēr veiksmīgi nokļuvām Žīguros, atradām Meža muzeju. Klausoties Annas kundzes stāstījumu, katrs sīkums šķita interesants, vēsturiski nozīmīgs laikmeta liecinieks. Anna Āze ir uzrakstījusi vairākas grāmatas par mežu, meža lietām un medībām. Muzejā ir dzīvnieku izbāzeņi, dzīvnieku ādas, pārnadžu ragi, mežsargu darbarīki no sendienu un mūsdienu darba gaitām. Gribējās vēl un vēl klausīties, apskatīties, bet jādodas tālāk.
Ceļš mūs veda caur Viļaku. Tā ir pilsēta Latvijas ziemeļaustrumos, Latgalē. Šoreiz neapstājāmies pilsētā, bet devāmies uz Susāju pagastu. Te atrodas slavenā “Baltā Brieža” mototrase. Šobrīd tā ir uzlabota un pilnveidota, bet mūsu mērķis ir tepat blakus.
Ielūkojāmies arī muzejā “Vēršukalni”. Muzejs nav tikai vecu lietu krātuve, bet tas ir dzīvs un darbīgs veidojums ar tajā notiekošajiem pasākumiem. Muzejā notiek pagasta pensionāru, oficiālo svētku atzīmēšana, Ziemassvētku eglīte mazākajiem pagasta iedzīvotājiem, psalmu dziedāšana, maizes cepšana lielajā krāsnī, ikrudens Muzeju diena.
Muzejā mūs sagaida stalts vīrietis lielā priekšautā, vedinot mājā. Saimnieks, mūs gaidīdams, jau uzraudzējis mīklu un iešauj karstajā krāsns mutē četrus baltus kukuļus. Ir laiks uzklausīt šīs vietas vēsturi, apskatīt darba rīkus, minēt nosaukumus. Nemanot ir pagājis laiks, un jādodas apskatīt, vai maizīte gatava. Ir ! Nespēju aprakstīt tikko ceptas lauku maizes smaržu, tā ir jāizbauda.
Te arī saimnieks mūs sauc pie lielā saimes galda, uz kura kūp lielas māla bļodas ar frikadeļu zupu, galdā goda vietā celta tikko ceptā maize, lauku sviests. Kaut ko tik gardu sen nebijām baudījuši. Paēduši sakām saimniekam paldies un dodamies mājās.
Katram atpakaļcelā līdzi dota maizes šķēle. Liels paldies Annai Āzei, Aldim Pušpuram, mūsu šoferītim Andim un mums visiem par braucienu.
Teksts: Ritma Egle
Foto: Anita Ceple un Kaspars Šamšura
