Search form

Drukāt

Pētījuma "Latvijas nedzirdīgās sievietes. Statistika. Problēmpunkti." dati (2006)


 

Statistika (MS PowerPoint)
LATVIJAS NEDZIRDĪGĀS SIEVIETES
Situācija darba tirgū. Statistika. Problēmpunkti.
           
Metodoloģija
Par pētījuma instrumentu tika izmantota aptaujas anketa ar 27 jautājumiem. Anketas jautājumi tika virzīti uz to, lai noskaidrotu visa projekta “Klusās rokas” vajadzībām nepieciešamo statistiku.
            Tika lietota aptaujas metode – tieša strukturēta intervija ar respondentu, kuras laikā intervētājs uzdeva jautājumus nedzirdīgo zīmju valodā un nepieciešamības gadījumā precīzi izskaidroja katra jautājuma būtību. Intervētājiem obligāts priekšnoteikums darbam bija teicama nedzirdīgo zīmju valodas prasme.
            Aptauju veica 11 instruēti intervētāji. Intervētāji tika izvēlēti ar tādu aprēķinu, lai aptvertu visus Latvijas reģionus: Liepājā intervijas veica Gundega Paņko, Kuldīgā – Žanete Škapare, Daugavpilī – Elvīra Čaika, Rēzeknē – Rasa Jaša, Valmierā – Renāte Jansone, bet pārējās intervētājas aptvēra Rīgu un Rīgai tuvējās pilsētas – Tukumu, Jelgavu, Jūrmalu. Intervijas tika veiktas arī Smiltenē, Vecpiebalgā, Cēsīs, uz kurieni tika veikti izbraukumi. Var apgalvot, ka aptauja vienmērīgi aptvēra visu Latvijas teritoriju.
            Otra pētniecības metode, kas tika izmantota šajā pētījumā, bija padziļinātās intervijas ar tām sievietēm, kuru ģimenēs visi ģimenes locekļi ir nedzirdīgi.
Mērķa grupa
Aptaujas ģenerālo kopumu veido galvenokārt  Latvijas Nedzirdīgo savienības biedru kartotēkā reģistrētās sievietes dzirdes invalīdes vecumā no 16 – 60 gadiem. Ģenerālajā kopumā iekļautas arī sievietes dzirdes invalīdes, kuras nav LSN biedres, taču šis skaits bija ļoti niecīgs. Minētās vecuma  robežas tika noteiktas, ņemot vērā darbaspējīgo vecumu.
Veidojot projektā noteikto izlasi - 500 sievietes, priekšroka tika dota respondentēm no lauku reģionālajām biedrībām. Pārējās respondentes tika izvēlētas pēc vienkārša nejaušības principa.
Pētījuma darba grupā tika nolemts nerespondenci kompensēt ar papildus respondentēm. Tas nozīmē, ka tās respondentes, kuras nevēlējās piedalīties aptaujā un atbildēt uz jautājumiem, tika aizstātas ar tādām respondentēm, kuras piekrita intervijai.
Aptaujas rezultāti
Tika aptaujātas 500 nedzirdīgās sievietes un iegūtas 500 apkopošanai derīgas anketas. Aptaujāto sieviešu vecuma struktūra: līdz 30 gadiem – 31 %, no 31 – 50 gadiem 50 %, virs 50 gadiem – 19 %..
Pamata informācija, ko pētījumā vēlējāmies noskaidrot, bija – cik daudz šo nedzirdīgo sieviešu darba spējīgajā vecumā strādā. Tādu bija 58% no aptaujātajām, bet, ja ņem vērā, ka daži procenti no visām aptaujātajām bija skolnieces, tad varam apgalvot, ka situācija ar nedzirdīgo sieviešu nodarbinātību ir labāka nekā gaidīts. No visām strādājošajām 49 % strādā savā profesijā.
Tomēr, ja aplūkojam, kādos darbos sievietes ir nodarbinātas, tad aina vairs neliekas tik iepriecinoša. Vispopulārākā profesija ir šuvēja, bet tikai reta tajā strādā, ļoti daudz sieviešu ir nodarbinātas kā sētnieces, apkopējas, virtuves strādnieces, mājsaimnieces, celtniecības strādnieces, dārznieces, pavāres, gludinātājas, līmētājas, tātad strādā mazkvalificētu un līdz ar to zemu atalgotu darbu. Neapšaubāmi, ka tas ir tiešs rezultāts zemajam nedzirdīgo sieviešu izglītības līmenim.
Pamata izglītība ir vairāk nekā pusei – 51 % no visām aptaujātajām, arī vidējā izglītība, kura pati par sevi vēl profesiju nenodrošina, ir 32 %. Un tikai 5 % sieviešu ar augstāko un 12 % ar vidējo profesionālo izglītību var apgalvot, ka viņu izglītība nodrošina arī viņu konkurētspēju.
Ja mēs aplūkojam, kādā veidā strādājošās sievietes ieguvušas savu darbu, mēs ieraudzīsim satriecošus datus.
Visvairāk sieviešu ir darbā iekārtojušās ar radinieku vai draugu palīdzību - 58 % gadījumu! Tad seko 33 % , kuras pašu spēkiem sameklējušas sev darbavietu un 5 %, kuras to atradušas pēc darba sludinājuma. Un tikai niecīgai daļai – 4% nedzirdīgo strādājošo sieviešu darbā iekārtoties palīdzējuši valsts vai pašvaldības dienesti.
Anketās bija arī tāds jautājums: vai strādājat oficiāli firmā vai neoficiāli privātos darbos? No 232 strādājošām respondentēm 38 atbildējušas, ka strādā privāti. Ar to jāsaprot īslaicīgi gadījuma darbi, kad kaimiņiem vai pazīstamiem tiek paveikts kāds darbs par nelielu tūlītēju samaksu.
Strādājošajām tika uzdots jautājums par attieksmi pret viņām darba vietā. Atbildes bija šādas.
No vadības puses pozitīvu attieksmi pret sevi izjutušas 63 % respondenšu, bet no darbabiedru puses vēl vairāk – 75 %. Neitrālu attieksmi no vadības puses atzīst 10 % strādājošo, no darbabiedru puses – 6 %. Negatīvu attieksmi pret sevi izjutušas 27 %  - no vadības puses, un 19 % no darbabiedru puses.
Uz jautājumu par to, vai par šīs – gan pozitīvās, gan negatīvās attieksmes – cēloni viņas atzīst faktu, ka ir nedzirdīgas, 61 % sieviešu atbildēja pozitīvi, 24 % atbildēja, ka nezina, bet 15 % noliedza, ka viņu nedzirdība varētu būt attieksmes cēlonis darbavietā. Jāuzsver, ka šīs atbildes atspoguļo tikai pašu aptaujāto sieviešu viedokli. Kopējo ainu varētu ieraudzīt tikai tad, ja iegūtu viņu darbabiedru un vadības atbildes uz šo pašu jautājumu, un tad atbildes salīdzinātu. Bet šajā pētījumā tas nebija paredzēts.
Padziļinātajās intervijās savukārt atklājās, ka dažās darbavietās nedzirdīgās sievietes izjūt zināmu diskrimināciju. Kāda sieviete, kura strādā par šuvēju, to apraksta šādi:” Nedzirdīgajām šuvējām alga ir zemāka, jo viņām dod tādas darba operācijas, kuras ir grūtākas un par kurām mazāk maksā. Mēs redzam, ka dzirdīgajām dod labāk apmaksātas un vieglākas darba operācijas, un arī alga līdz ar to viņām ir lielāka. Lai gan strādāju katru dienu 8 stundas, alga ir tik maza, ka pat kopā ar pensijas naudas tikko pietiek līdz mēneša beigām.”
Aptaujājot tās nedzirdīgās sievietes, kuras nestrādā, redzams, ka vairākums no viņām – 68 % darbu meklē, 16 % nevēlas strādāt, un tikpat – 16 % darbu īpaši nemeklē, jo netic, ka varētu dabūt labu darbavietu. Tas ir saistīts gan ar agrāko negatīvo pieredzi darba meklējumos, gan apzinoties savu nespēju konkurēt darba tirgū. Aptauja atklāja, ka nedzirdīgajām sievietēm ir grūti novērtēt savu konkurētspēju, jo lielākā daļa – 43 % atbildēja, ka nezina, vai ir konkurētspējīgas, 40 % atzina, ka nav konkurētspējīgas, un tikai 17 % no visām aptaujātajām apstiprināja, ka jūtas konkurētspējīgas un pārliecinātas par sevi.
Kāpēc nedzirdīgās sievietes uzskata, ka nav konkurētspējīgas? Nospiedošais vairākums 74 % par galveno iemeslu atzīst faktu, ka ir nedzirdīgas. Tikai 10 % uzskata, ka viņām nav pietiekamas kvalifikācijas, 9% domā, ka viņām nav pietiekami pieprasītas profesijas, un tikai 7 % par cēloni atzīst to, ka ir sievietes.
Tomēr anketu sīkāka izpēte liecina, ka pārāk bieži tiek vainota nedzirdība. Atklājās, ka dažas sievietes nespēj objektīvi novērtēt savu konkurētspēju, jo gadījās, ka anketā redzams : sieviete, kurai ir tikai pamata izglītība, tomēr atzīst sevi par konkurētspējīgu. Daudzas sievietes nespēj atteikties no pārliecības, ka pie visa vainojama viņu nedzirdība, un nevis profesionālā kvalifikācija un izglītība, pareizāk sakot, to trūkums.
Padziļinātajās intervijās apstiprinājās sakarība, ka sievietes, kurām ir augstākā vai vidējā profesionālā izglītība, daudz retāk uzskata savu nedzirdību par traucēkli iegūt darbu. Šīs sievietes vislielāko akcentu liek uz savu uzņēmību, izglītību un mērķtiecību, kas ļauj pārvarēt ar dzirdes trūkumu saistītās problēmas.
Lūk, kā izsakās intervētā M. : “Man nesagādā grūtības strādāt pat vīriešu darbus, es varu darīt visu, ko dod. Nedzirdīgajiem vienkārši jāatmet cerības uz valsts palīdzību darba meklējumos, jo tādas nav, pašiem jābūt aktīviem un pārliecinātiem!”
Uz jautājumu: kādas ir galvenās problēmas darba meklējumos, visvairāk – 34 % atzina darba devēju noraidošo attieksmi pret nedzirdīgo. Kā otru galveno problēmu 25 % aptaujāto min informācijas trūkumu par brīvajām darba vietām. 17 % atzīst, ka darba meklējumos problēmas sagādā viņu nepietiekamā izglītība vai nepietiekamā kvalifikācija, bet 16 %  -  profesijas trūkumu. Salīdzinoši maz – 8 % par problēmu darba meklējumos atzīst to, ka reti ir pieejams nedzirdīgo zīmju valodas tulks un nevar notikt pilnvērtīga saruna ar darba devēju.
Par zīmju valodas tulka nepieciešamību darba meklēšanā tika uzdots atsevišķs jautājums, un 32 % atzina, ka tulks ir vajadzīgs, tieši tikpat – 32 % atzina, ka tulks nav vajadzīgs, bet visvairāk – 36 % aptaujāto sieviešu izteicās, ka tulks ir reizēm vajadzīgs.
Savukārt padziļinātajās intervijās atklājās, ka tulks ir ļoti nepieciešams ģimenēm, kur visi ģimenes locekļi ir nedzirdīgi. Šajās ģimenēs īpaši asi atklājas nedzirdīgo cilvēku integrācijas problēmas sabiedrībā. Tulkus daudzi vēlas līdzi vizītēs pie ārstiem, uz dažādām iestādēm un arī darba meklējumos. Darba sludinājumos parasti tiek norādīts vienīgi tālruņa numurs, uz kuru jāzvana potenciālajam darba meklētājam, un šajos gadījumos bez tulka palīdzības nedzirdīgā sieviete vienkārši nespēj uz sludinājumu atsaukties.
Jāpiezīmē, ka padziļinātajās intervijās visas sievietes atzina, ka Latvijā nav likumu, kas stimulētu uzņēmējus pieņemt darbā invalīdus. Intervētā Z. atzina:” Valstij vajadzētu dot darba devējam ievērojamas atlaides nodokļos, lai viņš būtu ieinteresēts pieņemt darbā invalīdu”.
Kā zināms, mūsu valstī vienīgais veids, kā valsts veicina invalīdu iekārtošanu darbā, ir tā saucamās subsidētās darba vietas invalīdiem. Šai sakarā mēs vēlējāmies noskaidrot, cik aptaujāto sieviešu ir informētas par šo iespēju. Uz jautājumu: vai jums ir kaut kas konkrēts zināms par subsidētajām darba vietām invalīdiem, 76 % atzina, ka neko par to nezina, pārējie 24 procenti bija informēti, un šo informāciju ieguvuši:
Ø      No LNS - 37 %
Ø      No draugiem, radiniekiem, paziņām – 29 %
Ø      No avīzēm, TV, interneta – 19 %
Ø      No valsts vai pašvaldības darbiniekiem – 15 %
            Kā redzam, tāpat kā darba atrašanā atkal nozīmīgu lomu ieņem draugu, radinieku vai paziņu palīdzība. Bet atkal vismazākā loma ir valsts un pašvaldības attiecīgajiem dienestiem.
Ar draugu un radu aktīvo lomu izskaidrojamas daudzas pozitīvās atbildes uz jautājumu strādājošajām nedzirdīgajām sievietēm, vai bija grūti atrast darbu. 38 % atbildēja, ka atradušas normāli, 27 % darbu atradušas ātri, bet 35 % atzīst, ka tas bija ļoti grūti.
Veicot aptauju, mēs novērojām, ka tām sievietēm, kuras strādā, atbildes bija optimistiskākas, viņas bija pašapzinīgākas un enerģiskākas. Iespējams, arī ar to izskaidrojamas optimistiskās atbildes uz jautājumu, kādā mērā darbs traucē ģimenes dzīvei. 60 % paziņoja, ka darbs viņu ģimenes dzīvei netraucē, 30 % atzina, ka traucē, bet normas robežās, un tikai 10 procenti apgalvoja, ka stipri traucē.
Apkopojot statistiku, ievērojot savstarpējās sakarības atsevišķu anketu ietvaros un ņemot vērā padziļinātajās intervijās atklājušās sāpīgākās problēmas nedzirdīgo ģimenēs, izpētes darbā tika fiksēti 7 svarīgākie problēmpunkti.
Problēmpunkti
1.      Zema izglītība, profesionālās kvalifikācijas trūkums.
2.      Ļoti vāja sadarbība ar valsts un pašvaldības dienestiem darba meklēšanā.
3.      Neadekvāts pašnovērtējums( vairāk vaino savu dzirdes trūkumu, nevis savu nepietiekamo profesionālo kvalifikāciju un zemo izglītību.
4.      Sociālā apātija, pašapziņas un savu tiesību izpratnes trūkums.
5.      Ļoti trūcīga informācija par subsidētajām darba vietām.
6.      Liela nepieciešamība pēc zīmju valodas tulka ģimenēm, kur visi ģimenes locekļi ir nedzirdīgi.
7.      Nav likumu, kas veicinātu invalīdu nodarbinātību.
  
Pētījumu Latvijas Nedzirdīgo savienība veica sadarbībā ar Humāno iniciatīvu atbalsta fondu (agrākais nosaukums: Atbalsta fonds invalīdu uzņēmējdarbībai) Eiropas Sociālā fonda un Latvijas valsts finansētā projekta "Klusās rokas" ietvaros.
  
 

Atpakaļ

Uz augšu

Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas