25.09.2023
LSM: Dziedāt zīmju valodā. Interese par melodeklamāciju Latvijā aug
Ikviens var dziedāt zīmju valodā
"Dziedāt" zīmju valodā var jebkurš, kurš prot un pārzina konkrētās valodas zīmju valodu un kam tuva ir atveidotā dziesma. LNS viceprezidente Brigita Lazda atzina, ka šis žanrs ir ļoti tuvs ne tikai nedzirdīgajiem vai vājdzirdīgajiem cilvēkiem, bet arī zīmju valodas tulkiem. Viņa apstiprināja, ka, dziesmu atveidojot zīmju valodā, tās izpildījums parasti ir emocionāls, jo ietver sevī gan ķermeņa valodu, kustības, zīmes, emocijas, plastiku un citas nianses.
"Pati personīgi esmu sastapusi dzirdīgus cilvēkus, kas redzējuši kādu no melodeklamācijām, un vēlas mācīties zīmju valodu vai apgūt surdotulka profesiju, jo viņus ļoti aizkustinājis dziesmas izpildījums zīmju valodā," stāstīja Lazda.
Dziesmas atveidošana zīmju valodā gan ir pavisam cits process nekā tās izdziedāšana dažādās toņkārtās. LNS prezidents Edgars Vorslovs skaidroja, ka suflieris stāv priekšā un un palīdz nedzirdīgajam sekot dziesmas ritmam, tomēr dziesmas izpildījums nekad nav sinhrons – vienmēr ir nobīde no skaņas un atveidošanas zīmēs. Lai sagatavotu dziesmu zīmju valodā, vispirms ir jāatrod melodeklamētājiem atbilstoša dziesma, fonogramma, jāiepazīstas ar tekstu, kā arī jāizprot dziesmas vēstījums, jēga un saturs.
Zīmju valodai ir sava specifika un gramatika, bet, izvēloties konkrētu dziesmu, tiek meklētas atbilstošas zīmes un neverbālie elementi, lai sagatavotu pēc iespējas kvalitatīvāku priekšnesumu.
""Dziedot" zīmju valodā nepietiek tikai ar zīmju parādīšanu. Ir jāpieliek arī emocijas, jo ar tām parāda dziesmā atskaņoto balss toni," viņš skaidroja.
Dziesmu surdotulkošana nav melodeklamācija
Vienkārši dziesmu surdotulkošana nav melodeklamācija, un ne katrs surdotulkotājs var būt melodeklamētājs. Vorslova vērtējumā, ja ir vēlme uzstāties uz skatuves, tad ir vajadzīgas dotības, kā arī labi jāprot zīmju valoda. Liela nozīme ir arī emocijām, plastikai, deju kustībai un spējai iemācīties dziesmu vārdus no galvas.
"Surdotulkam jau vieglāk atveidot dziesmu zīmju valodā, jo to uztver nepastarpināti, bet tāpat kā nedzirdīgajiem, ir nepieciešamas dotības, lai pasniegtu dziesmu plastiski ar emocijām un, ja nepieciešams, arī kustībām," norādīja LNS prezidents.
Attiecīgi, ja kustības būs stīvas un izpildījums neizjusts, jēgas no tāda tulkojuma nebūs, jo nav baudas skatīties ne uz priekšnesumu. Galu galā, melodeklamācija ir spēja izstāstīt mūzikā dzirdēto stāstu. Iespējams, tas daudziem atsauksies atmiņā ar surdotulku Elzas Veismanes un Aināra Ostvalda atraktīvo dziesmu atveidojumu "Supernova" un "Eirovīzijas" dziesmu konkursa tiešraidēs. Toreiz mērķauditorija tulku darbu novērtēja, bet daudz pozitīvu atsauksmju sociālajos tīklos abi saņēma arī no dzirdīgajiem skatītājiem, kuri jokoja, ka grūti izšķirties, vai balva konkursā būtu jāpasniedz Latvijas pārstāvim vai kādam no viņiem.
Latvijā nepastāv nedzirdīgo kori
Citās valstīs pastāv arī zīmju valodas kori, kas izmanto zīmju valodu, lai izpildītu muzikālo repertuāru, un viena no tādām ir Apvienotā Karaliste. Pirmo reizi tur tādi kori parādījušies baznīcā, lai veicinātu vienlīdzību starp nedzirdīgiem un dzirdīgiem locekļiem dievkalpojumos. Dalībnieku vidū bieži vien ir nedzirdīgie, vājdzirdīgie un dzirdīgie, kuri ierakstītās mūzikas pavadījumā atveido dziesmu zīmju valodā. Tikmēr Latvijā nav zīmju valodas tulku kora vai nedzirdīgo kora, sacīja Vorslovs. Viņš skaidroja, ka lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" minētais Latviešu zīmju valodas tulku koris esot bijis tā nodēvēts pēc organizatoru iniciatīvas. Tomēr Latvijā ir atsevišķi melodeklamētāji, kas dažreiz, apvienojoties grupās pa diviem līdz pieciem cilvēkiem, atveido dziesmas zīmju valodā.
Iemesls tam, kāpēc Latvijā nedzirdīgo kori plašākā nozīmē nepastāv, ir iniciatīvas trūkums no pašiem nedzirdīgajiem, jo tie brīvajam laikam atrod citas nodarbošanās.
LNS kultūras aktivitātēs iesaistās tie biedri, kam ir tuva nedzirdīgo kultūra, kam patīk dejot, dziedāt zīmju valodā, spēlēt skečus, piedalīties teātra izrādēs, pantomīmas nodarbībās un uzstāties uz skatuves, stāstīja Lazda. Viņa informēja, ka kopumā LNS apvieno astoņas reģionālās biedrības – Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Valmierā, Smiltenē, Rēzeknē un Daugavpilī. Katra vienmēr organizē dažādus vietējos pasākumus, un vispopulārākie esot gadskārtu svētki, piemēram, Lieldienas, Līgo svētki, Ziemassvētki, Mārtiņdiena un citi, kad nedzirdīgie uzstājas ar saviem pašu sagatavotiem priekšnesumiem, tostarp arī melodeklamācijām.
Tomēr lielākie pasākumi, kuros uzstājas biedrības nedzirdīgie vai vājdzirdīgie melodeklamētāji, ir LNS amatiermākslas festivāli un koncerti vai izrādes, kas veltīti Pasaules nedzirdīgo dienai, kura notiks 24. septembrī. Lazda stāstīja, ka katru gadu Pasaules Nedzirdīgā nedēļa tiek atklāta ar nedzirdīgo mākslinieku kopas "Cerība" mākslas darbu un fotoizstādi kultūras centrā "Rītausma".
Viņa gan atzina, ka kolektīvu un nodarbību vadītāji cenšas piesaistīt jaunus dalībniekus, bet ne vienmēr gūst atsaucību. Ir cilvēki, kas apmeklē regulāri un aktīvi piedalās it visā, bet ir arī tādi, kam ir ģimenes, citas intereses, un nav laika, kā arī ir tādi, kam vienkārši nav intereses.
Starptautiskās Nedzirdīgo nedēļas laikā no 18. līdz 24. septembrim LNS rīko dažādus pasākumus, tostarp akcentējot problēmas ar nedzirdīgo nodarbinātību un iekļaušanos sabiedrībā.
"O, šī ir manējā dziesma!"
Aldis Ādamsons ir melodeklamācijas entuziasts. Viņš ir Latvijas Nedzirdīgo savienības (LNS) Liepājas reģionālās biedrības biedrs, speciālais pedagogs, internāta audzinātājs un florists. Ar viņu sarunāties ir viegli – viņš ir smaidīgs un atvērts cilvēkiem. Kā sacīja pats Aldis, viņš nāk no dzirdīgas ģimenes, no bērnudārza līdz pat augstskolai mācījies kopā ar dzirdīgiem cilvēkiem, bet, iestājoties Liepājas Nedzirdīgo biedrībā, apguvis zīmju valodu. Vēlāk jau, uzstājoties LNS festivālā, pirmo reizi izpildījis melodeklamācijā latviešu grupas "Cacao" dziesmu "Ripoja akmens", kuras izpildījums esot bijis tik skaists, ka LNS prezidents pasniedzis par to Aldim balvu.
Aldis skaidroja, ka melodeklamācijā liela nozīme ir kustībām, mīmikai un improvizācijai. Tām ir jābūt ļoti saprotamām, lai skatītāji varētu saprast, par ko ir stāsts – vai tas ir lēns, ātrs, jautrs, spēcīgs, skumīgs vai priecīgs. Turklāt katra kustība atspoguļo arī stāstu, tādēļ uzstājoties nevajadzētu būt stīvam. Tieši pretēji – jābūt emocionālam, parādot dziesmas īsto raksturu.
Šobrīd viņš retu reizi pēc paša vēlmes dziesmām taisa arī melodeklamācijas videoklipus, un viena no tādām ir Ainara Bumbiera dziesma "Šai vasarā". Vaicāts, par dziesmu izvēli un mīļākajiem gabaliem, Aldis atzina, ka viņam tādu nav, jo patīk visas dziesmas.
Tomēr viss atkarīgs arī no garastāvokļa, situācijas un apstākļiem.
"Klausos, ieklausos, un – o, šī ir manējā! Mūzika mainās, dziesmas mainās, viss mainās, un galvenais ir tas, ka es noķeru, saprotu, ko dziedātājs ar tiem vārdiem grib pateikt. Ja ir viegla valoda un es kaut ko saprotu, tad man ir vieglāk uztvert," teica Aldis, piebilstot, ka kora dziesmas korī melodeklamācijas izpildījumā gan viņš nevarētu izpildīt. Viņam labāk patīk solo izpildījums.
Nereti dzirdīgajiem cilvēkiem melodeklamācija šķiet kas jauns, citādāks. Viņiem patīk, kā Aldis dzied, kā izpilda kustības, jo tās ir vienkārši izprotamas. Aldim ir arī gadījies, ka ārzemnieki, lai arī nesaprot dziesmas latviešu valodā, pauduši apbrīnu par tik saprotamu tēlojumu un kustībām.
