Mums jau vieglāk, jo nav jāmeklē līgošanas vieta – mums pašiem savs liels skaists pagalms, omulīga lapene un speciāli iekopta ugunskura vieta. Pašiem savas papardītes un margrietiņas dārzā. Visa kā bija gana – gan siers, gan alutiņš, gan zaļā daba, kas pati par sevi iedvesmoja. Ugunskurs gan sanāca tik liels, ka neviens neriskēja pāri lēkt.


 

Par „papardes ziedu” atradušajiem mēs paklusēsim, bet līgošana notika latvisko tradīciju stilā bez modernajām rotaļām un atrakcijām. Bija tradicionālā apdziedāšanās – puiši pret meitām un meitas pret puišiem, bija arī pikantās tautas dziesmas no Nerātno Dainu krājuma. Citu biedrību viesi, kas pie mums agrāk ciemojušies Līgo svētkos, jau zina par valmieriešu aso mēli.
 

Līgojām līdz saullēktam un pirmajam autobusam mīlīgā labā atmosfērā. Pašu saullēktu saskatīt nevarēja, jo bija apmācies, bet izrādās, ka Valmiera bijusi sausākā līgošanas vieta bez lietus.

 

Vairāk foto - galerijā.
 

Teksts: Iveta Lāce

Foto:  Dace Lāce un Elīna Jefremova