Bet festivālā šogad viss bija savādāk! Nebija vairs gājiena pilsētas ielās, kad bija jāredz gan atzinīgi, gan pārsteigti, gan dumji izbolīti skatieni. Nebija jumta virs galvas, skatītāju zāles un augstas skatuves krāsainu prožektoru gaismā, uz kuras pat viduvējības izskatās pēc zvaigznēm. Par skatuvi šoreiz kalpoja neliels bruģēts laukumiņš. Aptuveni 300 skatītāju bija turpat blakus, tuvu klāt, visapkārt. Tāpēc katra uzstāšanās prasīja divkārt lielāku piepūli, meistarību un pārliecību par sevi. Īsts psiholoģiskās noturības treniņš!

 

Un man ir liels prieks, ka gandrīz visi to veiksmīgi izturēja. Nezinu, kā citi, bet es katrā festivālā ar slepenām cerībām skatos uz mūsu pašdarbnieku kultūras sasniegumu debesīm, vai tur neuzausīs kāda jauna zvaigzne, kāds priecīgs pārsteigums. Un – tiešām, arī šoreiz bija! Bija talanti, kas saviļņoja un pārsteidza. Visvairāk – valmieriete Dace Vingre, kas uzstājās ar melodeklamāciju „Pēc mums vēl ilgi zeme skums”. Un tā bija lieliska uzstāšanās, izteiksmīga, pārdomāta, uzreiz nojaušams daudzsološs talants. Un šķita, ka skaidri sajūtama arī režisores Valmieras Ivetas palīdzīgā roka.

 

 

Bet ko es minētu kā otro pārsteigumu, protams, tikai manā skatījumā? Man šķiet, ka piecpadsmitgadīgais Armands Hildebrants parādīja neparasti perfektu, izteiksmīgu sniegumu kuldīdznieku priekšnesumā „Zvaigžņu parāde”. Un viņš nebija vienīgais... Bet kā kolektīvs ar entuziasmu un ļoti jūtamu mākslinieciskā līmeņa kāpumu izcēlās jelgavnieki. Šķiet, viņu skaits , priekšnesumi un pašapziņa ar katru festivālu pieaug. Nav brīnums, ka viņi izpelnījās arī LNS prezidenta balvu.

 

 

Bet par festivāla norisi kopumā… Diemžēl mēs visi zinām, ka katrai saulei savas ēnas. Un bija savi mīnusi arī Nabītēs. Apkārtne lieliska, daba skaista… Bet diemžēl daudzi nedzirdīgie bija sašutuši par saimnieku attieksmi. Piemēram, naktī, kad viņus lūdza ieslēgt āra gaismas, lai mēs varētu redzēt un sarunāties ar zīmēm, viņi atteica. Bet nākamajā dienā pašā dienas vidū, kad visu apstaroja spoža saule, skatījāmies, ka lauka apgaismojums ieslēgts un deg stundām ilgi… Daudzi nesaprata arī to, kāpēc pie iebraukšanas teritorijā pieprasa 1 Ls no katra cilvēka, kas sēž mašīnā. Un nevis par automašīnu. Un vēlāk izrādījās, ka uzradies arī nakts tarifs… Arī par dušām prasīja atsevišķu samaksu, lai gan pirms festivāla apgalvoja, ka tā iekļauta cenā. Daudziem mūsējiem tas sagādāja nepatīkamus brīžus. Ļoti šaubos, vai kāds no mūsējiem vēl gribēs braukt uz Nabīti atpūsties.

 

Nākamajā dienā notika radošās pašizteiksmes iemaņu apguves programmas pasākumi. Bija ļoti interesanti vērot, kā uz vietas tiek iestudētas dejas, uzvedumi, skeči…

 

Bet plašāk, ar intervijām, kā vienmēr, lasiet augusta „Kopsolī”!

 

Vairāk foto - galerijā.
 
 

Teksts: Zigmārs Ungurs

Foto: Valdis Krauklis