Search form

17.12.2007

Drukāt

15.11.2007. Ziņu lapa Nr.1

     Projekts etniskajai integrācijai Ar 2007. gada oktobri sākas jauns LNS projekts, kas paredzēts tieši mūsu nedzirdīgo cittautiešu integrācijai. Jēdziens «integrācija» (cēli...
    
Projekts etniskajai integrācijai
Ar 2007. gada oktobri sākas jauns LNS projekts, kas paredzēts tieši mūsu nedzirdīgo cittautiešu integrācijai.
Jēdziens «integrācija» (cēlies no latīņu vārdiem integratio – atjaunošana, sakārtošana; integer – vesels) nozīmē atsevišķu daļu apvienošanu vienā veselā. Sabiedrības etniskā integrācija no-zīmē atsevišķu sabiedrības etnisko grupu saliedēšanu un apvienošanu vienā veselā.
Projekta tiešais mērķis ir iekļaut no dzimšanas nedzirdīgos un smagi vājdzirdīgos mazākumtautību iedzīvotājus pilsoniskās līdzdalības, politiskās integrācijas, vispārējos kultūrveidošanas un informatīvās sabiedrības procesos, pamatā orientējoties uz nedzirdīgo kopienas etnisko integrāciju.
LNS sadarbības partneri šajā projektā ir Sociālās Integrācijas centrs un Humāno Iniciatīvu atbalsta fonds.
Jūsu zināšanai galvenās aktivitātes šajā projektā!
1. Pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija — «Arī mēs!»
 «Vienādas iespējas visiem» – apmācību cikls LNS darbiniekiem un biedriem par etniskās integrācijas pamatproblēmām.
 «Tu arī vari» – dažādu mazākumtautību no bērnības nedzirdīgo un smagi vājdzirdīgo iedzīvotāju etniskās integrācijas programma. Šajā programmā ir vairāki virzieni.
Pirmkārt, paredzēts izstrādāt mācību palīglīdzekli cittautiešiem, lai palīdzētu viņiem apgūt latviešu nedzirdīgo zīmju valodu. Viss šī mācību materiāla saturs būs nedzirdīgo zīmju valodā un pieejams internetā LNS mājaslapā (www.lns.lv).
Bez tam tiks organizētas konsultācijas un sniegta praktiska palīdzība latviešu valodas izmantošanā nedzirdīgajiem LNS Daugavpils, Rēzeknes un Valmieras biedrībās. Tiks izveidoti bukleti par tēmām: Satversme, valsts himna, pilsonība, Latvijas vēsture.
Paredzēts organizēt mutvārdu žurnālus un interešu klubus par patriotiskām tēmām. Līdztekus notiks pieredzes un labās prakses apmaiņas braucieni –  nelatviešu nedzirdīgie tiks aicināti uz citu biedrību latvisko tradīciju vakariem, savukārt latvieši apmeklēs citu biedrību rīkotos krievu, poļu, ukraiņu u.c. tradīciju vakarus. Šie braucieni plānoti starp Rēzeknes, Daugavpils un Valmieras biedrībām.
Izbraukumu grupa ar tematisku programmu «Būt pilsonim» organizēs viendienas nodarbības 8 reģionālajās biedrībās.
2. Kultūra – «Klusumā runā rokas»
Starpetnisks nedzirdīgo amatiergrupu kultūras festivāls «Dziedošās rokas».
Starpetnisks republikānisks kultūras forums «Latvija — mūsu zeme klusumā».
3. Informācija — «Integrācija = informācija»
 Latvijas TV raidījumu cikls «Redzeslokā» ar tēmām: Aktualitātes, Iekļaujies, Likuma pants, Darba tirgus, Kultūra, Brīvstunda, Mācāmies latviešu zīmju valodu, Īsziņas.
Informatīvas lappuses internetā izveidošana nedzirdīgajiem krievu valodā.
Bez tam projekta gaitā pa-redzēts izdot sešas starplikas Kopsolī par etniskās integrācijas tēmām un divus plašāku sabiedrību informējošus ielikumus republikāniskajos laikrakstos. Projekta materiāli tiks apkopoti tematiskajā brošūrā  «Mūsu iespējas – mūsu tiesības».
Projekts noslēgsies ar noslēguma konferenci «Arī mēs!» republikas nedzirdīgajiem līderiem par mazākumtautību problemātiku, risinājumiem un starpkultūru mijiedarbību.
 
Projekts kā dzīves skola
Jūs esat jauns cilvēks LNS. Iepazīstiniet, lūdzu, ar sevi nedzirdīgo sabiedrību!
Es dzīvoju Jelgavā, mācījos Jelgavas 6. vidusskolā, pēc tam no 9. klases aizgāju mācīties uz Rīgu, uz Puškina liceju pedagoģijas – psiholoģijas fakultātē, jo tur bija iespēja iegūt ne tikai vidējo izglītību, bet arī specialitāti (ieguvu skolas psihologa palīga kvalifikāciju).
Kad vēl mācījos 12. klasē, piedalījos Rīgas Pedagoģiskās izglītības vadības augstskolas rīkotajā konkursā «Es būšu skolotājs». Izturēju šo konkursu un sāku mācīties budžeta grupā Pedagoģijas fakultātē par pirmsskolas izglītības skolotāju. Savu izvēli nenožēloju, jo darbs ar bērniem ir grūts, bet ļoti radošs, pozitīvs. Lai strādātu ar bērniem, nepietiek tikai ar zināšanām, jābūt mīlestībai un lielai pacietībai.  Parastajos bērnudārzos nostrādāju vairāk nekā divus gadus. Tā bija ļoti vērtīga dzīves pieredze.
No 14 gadiem lietoju dzirdes aparātu, regulāri konsultējos LNS Surdotehniskās palīdzības centrā. Zināju, ka ir tāda Latvijas Nedzirdīgo savienība, gribēju tajā iestāties, bet šaubījos, vai mani pieņems. Pēc tam kad mājās parādījās internets, atradu LNS mājas lapu, bieži tajā skatījos jaunumus.
Karīna Pavlova
Kādi ir jūsu pirmie iespaidi par šo konkrēto projektu, par projekta komandu, par visiem tajā veicamajiem darbiem?
Kad LNS prezidents Arnolds Pavlins man piedāvāja piedalīties šajā projektā, es biju ļoti priecīga, domāju: «Cik lieliska iespēja man dota!» Taču, kad jau sāku strādāt, ļoti nobijos un kādā mirklī gribēju atteikties, jo šaubījos, vai tikšu galā ar saviem pienākumiem. Tas ir tik atbildīgs darbs! 
Bet paldies manai ģimenei un draugiem, kuri atbalstīja, teica, ka man viss izdosies. Liels paldies arī projekta vadītājam Arnoldam Pavlinam, ka viņš piedāvāja man tādu iespēju... Ceru, ka viņam nenāksies manī vilties. Pagaidām es tikko sāku strādāt, un man vēl būs iespēja iepazīties tuvāk ar cilvēkiem, kuri piedalās šajā projektā. Tagad gribu apmeklēt kursus, lai dziļāk varētu saprast, kā jāstrādā šajos ES projektos.
Būs daudz jāmācās un daudz kas jāapgūst, bet tas mani tikai priecē. Jau tagad esmu sapratusi, ka projekta vadītājam bija taisnība: šis ir ļoti pedantisks, bet arī radošs darbs. Bet vai gan ir iespējama dzīve bez grūtībām?
Kas jūs esat pēc tautības?
Pēc tautības es esmu poliete, kaut gan pasē rakstīts, ka esmu baltkrieviete; vienkārši sanāca tāds pārpratums.
Šis projekts par etnisko integrāciju acīmredzot skar arī jūs  kā vienu no mērķa grupas pārstāvēm. Vai izjūtat personisku ieinteresētību projekta norisē, rezultātos?
Jā, tiešām, šī tēma skar arī mani personiski, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc  tomēr nolēmu palikt projektā. Man gribētos, pirmkārt, izpētīt, uzzināt nedzirdīgo un vājdzirdīgo cilvēku problēmas tuvāk; otrkārt, gribētos, lai mūsu sabiedrībā mainītos viedoklis un nebūtu aizspriedumu, ka nedzirdīgie un vājdzirdīgie cilvēki maz uz ko spējīgi.
Ja mēs paši nesāksim kaut ko darīt, lai mainītu šos sabiedrības aizspriedumus, tad neviens mūsu vietā to nedarīs. Ir svarīgi mainīt arī darba devēju attieksmi pret tādiem cilvēkiem. Man pašai šī problēma ir ļoti labi pazīstama. Pēc viena gadījuma pat neuzdrošinājos runāt ar darba devējiem par savu dzirdes problēmu, jo baidījos palikt bez darba. Tomēr,  kad cilvēki redzēja, ka nēsāju dzirdes aparātu, nekādus jautājumus neuzdeva, tikai dārziņā bērni jautāja, kas tas ir. Tad  vienmēr atbildēju, ka tas ir pleijers.
Mums jāiemācās droši runāt par savu problēmu, jo darba devēji šajā jautājumā, teiksim tā, nav izglītoti. Es uzskatu, ka nedzirdīgie cilvēki var strādāt  radošos darbos tāpat kā dzirdīgie. Gribētos, lai nedzirdīgajiem cilvēkiem būtu iespēja pilnvērtīgi mācīties augstskolās, dažādos kursos.
Vai esat izjutusi kādu diskrimināciju attieksmē pret sevi?
Manā dzīvē bija tādi gadījumi, kad cilvēku attieksme bija negatīva tikai tādēļ, ka mana dzimtā valodā ir krievu valoda. Mani tas apbēdina. Esmu dzimusi Latvijā un uzskatu to par savu dzimteni. Manuprāt, ir ļoti netaisnīgi dalīt cilvēkus pēc tautības, bet esmu iemācījusies nepievērst uzmanību tādiem cilvēkiem. Pati uzskatu, ka cilvēka tautībai nav nozīmes, man daudz draugu – latviešu, un mēs vienmēr atrodam kopīgu valodu.
Esmu ļoti pateicīga savai mammai, ka viņa mani piespieda mācīties latviešu valodu.
Vai šo jauno darbu mūsu projektā izjūtat kā nozīmīgu pavērsienu savā dzīvē? Ko šis projekts nozīmē jums personiski?
Ar darbu šajā projektā manā dzīvē sākās jauns posms. Es to uztveru kā  izaicinājumu... Ja man dzīve piedāvājusi tādu iespēju, tad tā obligāti jāizmanto. Protams, ir nedrošība, bet domāju, ka tā ir normāla psiholoģiska reakcija. Es vairāk uztveru šo projektu kā dzīves skolu.
Apzinos, man būs daudz jāmācās, jo tagad katru dienu sev atklāju kaut ko jaunu un interesantu, jo šeit neapšaubāmi visam nepieciešama ļoti radoša pieeja.
Man būs iespēja tikties ar dažādiem cilvēkiem, tā ir lieliska iespēja pilnveidoties, attīstīties, iepazīt cilvēkus. Un pats galvenais, ka šī projekta mērķis ir palīdzēt veiksmīgāk integrēties mūsu sabiedrībā nedzirdīgajiem un smagi vājdzirdīgajiem mazākumtautību cilvēkiem, un man ir iespēja visā šajā procesā piedalīties!
Cik zinu, jūs jau esat sākusi mācīties nedzirdīgo zīmju valodu. Kāda tā jums šķiet, vai ir grūti apgūt?
Kad man nesanāca šogad mācīties iecerētajā augstskolā, es nolēmu iestāties zīmju valodas kursos, par kuriem izlasīju internetā LNS mājaslapā. Aizgāju, pieteicos... Pirmajā nodarbībā man bija tik daudz emociju, iespaidu, es brīnījos, cik interesanti, ka cilvēki «runā» ar rokām.
Protams, lai iemācītos zīmju valodu, nepietiks  ar nodarbībām, svarīgi kontaktēties ar nedzirdīgajiem, jo saskarsmes laikā daudz ātrāk var iemācīties zīmju valodu. Kad biju Kongresu  namā uz Pasaules nedzirdīgo dienu, man bija sajūta, ka esmu nokļuvusi citā pasaulē. Bija žēl, ka nevarēju ar cilvēkiem sarunāties zīmju valodā un saprast, ko viņi saka. Bet man iepatikās tas viss, ko redzēju, tas bija apbrīnojami! Vēl mani pārsteidza, ka nedzirdīgie cilvēki ir ļoti atklāti un draudzīgi, visu laiku smaidīja.
Kādi ir jūsu nākotnes nodomi? Vai saistāt tos ar darbību LNS?
Nākotnē man gribētos strādāt ar nedzirdīgajiem cilvēkiem, te ir daudz virzienu, kuros varētu darboties. Piemēram, var strādāt ar nedzirdīgajiem bērniem, ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi utt. Iespēju daudz, bet, lai es varētu strādāt ar nedzirdīgajiem cilvēkiem, man jāzina un jāpārvalda zīmju valoda. Nākotnē plānoju mācīties, bet, kur tieši, vēl neesmu izlēmusi. Šogad biju iesniegusi dokumentus Rēzeknes augstskolā pedagoģijas fakultātē, gribēju mācīties par surdopedagogu, bet diemžēl studijām pieteicās tikai 3 cilvēki, un, protams, ne par kādām mācībām nevarēja būt runas.
Vai jums ir kādas aizraušanās vai kāda joma, kam ziedojat savu brīvo laiku?
 Man patīk lasīt!  Kad ir iespēja, cenšos pavadīt laiku kopā ar savu ģimeni, draugiem. Bija periods, kad savienoju divus darbus, man pavisam nebija brīvā laika ne sev pašai, ne ģimenei, bija tikai darbs un mājas, līdz kādā brīdī sapratu, ka tā dzīvot nedrīkst.
Kāda ir galvenā atziņa, kurai sekojat dzīvē?
Patiesībā mēs dzīvē bieži vien nenovērtējam to, kas mums ir, to apzināmies tikai tad, kad zaudējam. Es to saku par attiecībām ar tuviem cilvēkiem, ar draugiem. Tās nemitīgi jāveido un jāattīsta. Vēl man ļoti patīk uzņemt mājās viesus. Kad esmu brīva, vienmēr kādu uzaicinu ciemos. Gribētos arī turpināt mācīties spāņu valodu.
 
 
 
Šis raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu.
Par šī raksta saturu pilnībā atbild tā autors Z.Ungurs, un tas nevar tikt uzskatīts par Eiropas Savienības viedokli.

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas