Telpas bija izrotātas ar baloniem, kuri te vienā, te otrā stūrī negaidot pārsprāga, tādā veidā nodrošinot skaņu efektus pasākumam. Ieradās arī LNS valdes pārstāvji – prezidents Arnolds Pavlins un viceprezidente Sandra Gerenovska.

 

Pēc jaunāko videoziņu kopīgas noskatīšanās un redaktores uzrunas apsveikuma vārdus teica LNS prezidents A. Pavlins. Viņš pakavējās atmiņās, pastāstīja, ka arī viņš jaunībā strādājis "Kopsolī", turklāt veidojis to viens pats. Atzīstot, ka grūti atcerēties tik senus laikus, prezidents pieminēja, kā toreiz darbojās partijas cenzūra. Pat mazajam „Kopsolī” katrs raksts bija jānes preses uzraudzītājiem, un reiz tie aizliedza publicēt rakstu, kurā pastāstīts, ka nedzirdīgie apmeklējuši antīko automobiļu parādi Doma laukumā. Izrādījās, ka aizlieguma iemesls bija tas, ka Doma laukums nosaukts savā īstajā vārdā par Doma laukumu un nevis par 17. jūnija laukumu, kā tas toreiz saucās. Pēc uzrunas arī „Kopsolī” apsveica A. Pavlinu viņa dzimšanas dienā.

 

Viceprezidente S. Gerenovska savukārt vērsās pie lasītājiem un jautāja, no kurienes gan „Kopsolī” ņems informāciju, ko likt avīzē, ja paši ļaudis no biedrībām nerakstīs un nesūtīs informāciju uz „Kopsolī”. Arī viņa pēc uzrunas saņēma atbildes apsveikumu no „Kopsolī” – vārda dienā!

 

Citi runātāji visvairāk vēlēja, lai „Kopsolī” pastāvētu tikpat sīksti un neatlaidīgi kā līdz šim, lai kādreiz iznāktu gan divtūkstošais, gan trīstūkstošais numurs.

 

Visemocionālāk savu nostrādāto laiku „Kopsolī”redakcijā atcerējās kultūras centra "Rītausma" direktore Brigita Aldersone. Viņa atzina, ka to nemūžam neaizmirsīs, jo redaktori Ilzi Kopmani uzskata par savu dzīves skolas audzinātāju, kurai par daudz ko var pateikties.

 

Informācijas centra vadītāja I. Immure uzsvēra, ka I. Kopmane par redaktori strādā jau 27 gadus –  kopš „Kopsolī” 135. numura! Tā sakot, nedzirdīgo preses vecmeistare.

 

Kas notika tālāk, ko teica citi sanākušie, ko ēda un ko dzēra, par to plašāk lasiet…  – nu, protams, „Kopsolī”!

 

 

 

Teksts: Zigmārs Ungurs

Foto: Juris Grundulis un Valdis Krauklis