Zigurds Kalniņš (attēlā - 3. no kreisās) pastāstīja, kā kļuvis par bezdarbnieku. Viņš vienu gadu mācījies arodskolā par autom­ehāniķi, taču vēlāk praktiskajā darbā auto­servisā atklājās, ka skolā mācīja vienu, bet praktiskā darbā vienkārši pietrūka kvalifikā­cijas, kaut arī viņam ir otrā līmeņa diploms, ar kuru var strādāt par automehāniķa palīgu un viņš varētu veikt auto vispārējo apkopi, eļļas maiņu un tamlīdzīgi. Serviss, kur viņš strādāja agrāk, likvidējās, bet šajā krīzes lai­kā ar tik ierobežotām prasmēm darbu citos servisos vairs nevar dabūt. Ir jābūt dziļākām zināšanām, vajag specializēties.

Zigurdam Cēsīs bija iespēja iziet 3 ga­dus ilgu automehāniķu apmācību, taču bez tulka tas nav realizējams. Viņš atzīst, ka šajos bezdarbnieku motivācijas kursos vis­lietderīgākais ir praktiskais treniņš, kā uz­vesties darba intervijās.

 

Vera Potašova (attēlā - 1. no labās) kādreiz strādājusi par šuvēju Smiltenē. Pē­dējā darbavieta bija Valmieras gaļas kom­binātā, bet to likvidēja, un Vera palika bez darba. Seminārā patīk psiholoģijas nodarbī­bas, vērtīgi tas, ka iemācās, kā vajag runāt ar darba devēju. Ļoti apmierināta gan ar lek­toriem, gan tulku un sadzīves apstākļiem. Patīkami dzīvot viesnīcā un pa vakariem pastaigāties pa Rīgu. Vera ir lauku cilvēks, tāpēc negribētu mācīties, piemēram, par fri­zieri, viņai ļoti patīk lauku darbi. Tā kā viņa dzīvo Zilajā kalnā, tad uz Valmieras klubu brauc reti.

 

Mārīte Oknere (attēlā - 4. no labās) arī kādreiz bijusi šuvēja, pēc tam strādāja uzņēmumā „Kurzemes piens”, to likvidēja. Sekoja darbs kādā angļu firmā, kas arī drīz likvidējās, un tagad viņa jau sešus mēnešus ir bezdarbniece. Ir apmierināta, ka var pie­dalīties seminārā un apgūt daudz ko jaunu.

 

Arita Dirnēna (attēlā - 2. no labās) ir priecīga par iespēju šeit mācīties. Vēl viņa labprāt gribētu mācīties par pārdevēju, ja būtu tādi bezdarbnieku apmācību kursi. Vi­ņai jau ir trīs gadus pieredze kā pārdevējai, šis darbs ļoti patīk, nav šķērslis pat dzir­des trūkums. Viņas sapnis ir savs veikaliņš, taču baidās no birokrātijas, papīriem, grāmatvedības…

 

 

 

 

Jūs esat psiholo­ģe. Kādas jums šķiet nedzirdīgo psiho­loģiskās atšķirībasno dzirdīgo cilvēku psiholoģijas, uztveres?Nedzirdīgie, manuprāt, uztver informāciju konkrēti, tāpēc arī stāstot vajag daudz balstīties uz konkrētiem piemē­riem, uz pieredzi. Mana pieredze ir tāda, ka cilvēki ar dzirdes traucējumiem ir sirsnīgi, atvērti, labprāt sniedz atbalstu viens otram, bet arī viņiem pašiem nepieciešams atbalsts, ko viņi saņem no tulkiem un arī cita veida atbalsta sistēmas.

Ko nedzirdīgajiem mācījāt, vai bija arī praktiskas nodarbības?Darba meklēšanā pozitīvs rezultāts ir sas­niedzams, ja cilvēks ir pietiekami labi iepa­zinis sevi un darba tirgu. Šīm abām pusēm arī veltījām lielāko daļu semināra laika – pašizziņai, sevis iepazīšanai un praktiskām nodarbībām – kā pareizi uzvesties darba intervijā.

Kā apgūtās zināšanas un prasmes pa­līdzēs šiem bezdarbniekiem?

Tagad, ceru, viņiem būs pilnīgāks priekšstats par savām stiprajām un ne tik stiprajām pusēm, par brīvā laika nodarbēm, par barjeru pārvarēšanu darba meklēšanā, par uzvedību darba intervijā un to, kādas at­bildes sniegt uz darba devēju jautājumiem.

 

 

Mana tēma ir visu izskaidrot tieši par li­kumdošanu. Nedzirdī­gie grib zināt, kā sevi var aizstāvēt dažādās situācijās. Skaidroju visu pēc iespējas vienkāršāk, ar piemēriem, konkrētu situāciju aprakstiem. Skaidroju Darba Likumu, kam ir priekšrocības atlai­šanas gadījumā, par darba līgumiem, par bezdarbnieku tiesībām. Vispār jāatzīst, ka nedzirdīgo darba ņēmēju tiesības ir pietie­kami nostiprinātas likumos, taču… – nav jau šo darba vietu, kur sevi aizstāvēt!