14.12.2010
Dana vēlas paveikt vēl ļoti, ļoti daudz
Kāds bija pirmais iespaids par nedzirdīgajiem cilvēkiem un zīmju valodu?
Visgrūtākais bija tas, ka nedzirdīgie bieži kavēja nodarbību sākumu, – un viņi pat nesteidzās, kaut arī zināja, ka kavē. Ļoti centos mainīt šādu ieradumu – un savu panācu! Šobrīd lielākā daļa ierodas laikus, pirms nodarbības sākuma.
Man ļoti patīk, ka ar nedzirdīgajiem varu būt emocionāla: stāstīt, rādīt ar piemēriem –radošas nodarbības jau nav latviešu valoda vai ģeogrāfija. Nedzirdīgajiem noteikti nepieciešams redzēt paraugu, lai būtu skaidrība par veicamo uzdevumu.
Zīmju valoda sākumā man bija pilnībā sveša, taču pamazām to apgūstu darba procesā – ļoti palīdzēja tas, ka visu mums tulkoja viena no vājdzirdīgajām aktīvistēm Rita Fedotova. Tagad jau pati cenšos runāt zīmēs, reizēm pat saskarsmē ar dzirdīgajiem, par ko dažs labs man aizrāda.
Kādas ir jūsu intereses, kāds darbs pašai sagādā vislielāko gandarījumu? Ko jūs vēlētos dzīvē paveikt?
Man ir Napoleona plāni – tā jau saka par maza auguma cilvēkiem, ka tiem ir lieluma mānija.
Darbs tiešām aizņem lielāko daļu manas dzīves. Īpaši tagad, iesaistoties projektā „Klusuma pasaule” Diemžēl neatliek daudz laika ģimenei. Vislielāko prieku sagādā darbs ar cilvēkiem, jo pozitīva saskarsme dod lielu pozitīvo lādiņu ikdienai.
Par nākotni – vēl tik daudz darba priekšā, ka pat nevaru iedomāties, ko šobrīd pieminēt, jo vēlos paveikt vēl ļoti, ļoti daudz ko. Ceru, ka apkārtējie cilvēki, būs tie, kas man šīs sapņu pilis palīdzēs uzcelt īstenībā!
Vai jums gribētos arī turpmāk LNS sistēmā strādāt ar nedzirdīgajiem?
Es šobrīd nevaru pat iedomāties, kā varētu izkāpt no šī „vilciena”, kas traucas uz priekšu nenormālā ātrumā…
Ceru, ka ar savu pašreizējo veikumu esmu jau pierādījusi, ka neesmu šajā vilcienā „bezbiļetniece” un varu dot savu ieguldījumu LNS, īpaši kultūras jomā, arī nākotnē.
Teksts: Zigmārs Ungurs
Foto: no Danas Kalpiņas – Geidas personiskā arhīva
