Tā ir laba LNS iniciatīva, jo, projektu gatavojot, bija padomāts arī par tādiem cilvēkiem, kuri līdz projekta realizācijas sākumam atradās it kā malā no LNS aktivitātēm.

 

Janvārī programmu izmantoja sešu klientu grupa. Kad piedāvāju viņiem parunāties par dzīvi, lai publicētu to avīzē, viņu sejās uzreiz parādījās smaids. Un tomēr jāatzīst, ka šīs „sarunas” nerisinājās viegli, tās notika vairākas dienas.

 

Grupas dalībnieki rehabilitācijas laiku pavadīja kopā ne tikai dažādās nodarbībās, bet arī brīvajos brīžos, izziņas gājienos un ekskursijās. Izveidojās saliedēta un vitāla grupa šādā sastāvā: Airita Krasnā, Armands Auziņš, Mārīte Mukāne, Emīls Andersons, Andis Aleksāns un Anita Cepurīte.

 

Četri jaunieši pašlaik apgūst dažādas profesijas Alsviķu profesionālajā skolā: Mārīte un Armands mācās par pavāra palīgu, Andis par kurpnieku, bet Emīls par pavāru. Savukārt Airita šobrīd ir bezdarbniece, agrāk viņa izmācījusies par mājsaimnieci un pavāri. Anita vienkārši dzīvo mājās.

Airitai nekad nav paticis sēdēt mājās, neko nedarot, jo viņa necieš garlaicīgu dzīvi, tāpēc cenšas būt patstāvīga, piedalās dažādos LNS vai citos pasākumos, apciemo draugus. Viņa veiksmīgi spēj pastāstīt par redzēto, izjusto. Viņā manāmi raisās pozitīvas emocijas par notikumiem un pasākumiem, kuros piedalījusies. Aktīva Smiltenes biedrības apmeklētāja.

Emīls īpaši nekāro būt cilvēkos, bet viņa vājība ir dators. Lepojas ar to, ka viņa īpašumā ir tik daudz spēļu komplektu. Cenšas būt stilīgs kā jau visi jaunieši. Turpretī Andis ir vienkāršāks, bet dzīvespriecīgs, bez mitas smaida. Viņam patīk būt starp draugiem, starp savējiem.

Bet Anita labāk uzturas mājās, kaut arī apmeklē dienas centru Kuldīgā, kur iesaistās kādās nodarbībās.

Armandu interesē mode. Viņš lepni stāsta par saviem daudzajiem apģērbiem. Prot gaumīgi, smalki ģērbties. Viņš arī cenšas būt patstāvīgs, apmeklē dažādus pasākumus, dodas ekskursijās. Viņš dzīvo Ventspils apkaimē, bet vairāk apmeklē Valmieras biedrību.

Bet Mārīte ir nedaudz ugunīga, allaž grib redzēt un izjust kaut ko jaunu, cenšas būt neatkarīga no vecākiem.

Katram cilvēkam ir savs sapnis, tāpat arī viņiem. Mārītes sapnis ir ceļojums ārpus Latvijas, Armands vēlas būt Ķīnā, nogaršot turienes nacionālos ēdienus. Emīls grib izmēģināt ekstremālas nodarbes – braukt ar sniega dēli (ar to viņš nekad nav braucis). Airita sapņo par darbu, jā, tiešām kaut vai par trauku mazgātāju vai apkopēju, jo saprot, ka tikpat kā nav cerību to atrast, tātad – paliek tikai sapnis. Andis un Anita nesapņo neko, bet dzīvo savu šodienas dzīvi tādu, kāda tā ir.

Visiem sešiem dalībniekiem ļoti patika dalība kompleksās sociālās rehabilitācijas programmā Jūrmalā. Viņi īpaši izcēla datorapmācību un Ineses Immures zīmju valodas stundas, nodarbības baseinā un procedūras, kā arī daudzas praktiskās nodarbības.

Viņiem prieku sagādāja arī ekskursija uz Saules muzeja radošo darbnīcu, pa Rīgu, uz Vēstures un kuģniecības muzeju, LNS centrālo mītni, kā arī šova „Krāsainie sapņi” apmeklējums „Rītausmā”. Četri no viņiem tur bija pirmo reizi, un viņiem radās liela vēlēšanās biežāk būt tur arī nākotnē.

Jūrmalas vide, rehabilitācijas komplekss kopumā viņus patiesi pozitīvi ietekmēja: viņi centās neizlaist nevienu nodarbību, iemācījās daudz jaunu zīmju un noderīgu lietu, uzzināja vairāk par sevi un citiem.

Jūtams, ka vecāki daudz pūlējušies, lai viņu bērni tomēr dzīvotu pilnvērtīgi. Bet! Informācijas trūkuma dēļ daudz kas arī palaists garām. Piemēram, par tehniskajiem palīglīdzekļiem viņi nezināja tikpat kā neko. Daži no viņiem dzirdes aparātus iegādājas par saviem līdzekļiem.

Pirmo reizi redzēja LNS mājaslapu ar zīmju valodu. Ir jau vēl arī citi pakalpojumi, kas viņiem pienākas, bet tie netika izmantoti.

Vecāku nezināšanas vai neticības dēļ viņi ir izolēti no nedzirdīgo kopienas. Manāmas viņu ilgas būt starp zīmju valodā runājošiem.

Tāpēc, ka vecāki vienmēr aizņemti savos darbos, vai citu iemeslu dēļ šiem jauniešiem lielākoties nav iespēju būt sabiedrībā. Lielā mērā vainojama arī sociālā politika, kas joprojām nav spējīga nodrošināt pilnvērtīgu aprūpi šiem un līdzīgiem, es teiktu, dzīves sērdieņiem.

… paies laiks, un arī šie programmas klienti iemācīsies būt patstāvīgāki savā dzīvē, iespējams, mēģinās cīnīties un pastāvēt par savām tiesībām būt. Mārīte stāsta: „Man ļoti patīk būt Jūrmalā. Liels prieks bija skatīties šovu „Rītausmā”. Vēlos kļūt par LNS biedri.”

Šādu vēlēšanos izteikuši arī pārējie. Emīls pārliecinoši saka: „Pēc 2 gadiem, kad beigšu skolu, atgriezīšos dzimtajā pusē Sabilē, sameklēšu darbu. Patīk gatavot garšīgu ēdienu.”

Tātad viņam ir motivācija strādāt savā profesijā. Visi seši vienbalsīgi apliecina, ka gribētos būt vēlreiz Jūrmalā, lai kopā daudz ko vēl iemācītos. Viņi vēlas ne tikai būt kopā ar savējiem, bet arī saņemt pozitīvus impulsus tālākai personības attīstībai.

Kā šīs aktivitātes vadītājs es šo grupu īpaši atcerēšos. Man ar viņiem bija milzīgs prieks strādāt. Ap šiem cilvēkiem veidojās patīkama aura, varēju uz brītiņu atslēgties no papīru kaudzēm. Kopā būšana ar grupu sagādāja daudz sirsnīgu izjūtu, mīļuma, draudzības. Viņi neprot ne kritizēt, ne dusmoties, toties vienkārši priecājas par dzīvi.

Mēs ar tulku Dzintru Bērziņu un sociālo darbinieci Dagniju Silavu bieži apspriedām, kā viņiem varētu vairāk palīdzēt. Šķiršanās bija skumja. Man viņu pietrūkst…

 

Teksts un foto: Ivars Kalniņš