Search form

27.03.2007

Drukāt

Aktivitātes publikācija Nr.2


LNS Goda biedrs
Arvīds Jāņkalns
Daiga Delle
Tas ir diženais, sirmais vīrs, kurš Sporta federācijas ballē tika lūgts kāpt uz skatuves un nodot balvu Gada labākajam sportistam. Jāņkalna kungs 30 savus mūža gadus veltījis nedzirdīgo sportam, turklāt par to nesaņemot atalgojumu.
Šis godavīrs nākamgad svinēs 90 gadu jubileju. Man nācās pārsteigumā skaļi iesaukies, kad to uzzināju, jo sirmajā  kungā joprojām kūsā enerģija, optimisms! Kamēr Jāņkalna kundze gādā cienastu, mūs vieno mīlestība pret Siguldu, kura mums abiem dzimtā pilsēta.
 
Kā tad sācies garais dzīves ceļš?
Arvīds Jāņkalns: Dzimis esmu 1918.gada 8. maijā Valkas rajona Kalnacepļu pagastā. Kad tēvs atrada uzskaitveža darbu Rīgas muitā, visa ģimene pārcēlās uz Rīgu. Mamma vienmēr bija mājsaimniece.
Skološanās
1924. gadā sāku mācīties Rīgas nedzirdīgo bērnu skolā. Tēvs nebija apmierināts ar klases audzinātājas darbu, turklāt avīzes vēstīja, ka Valmierā un Jelgavā būvē jaunas skolas.
Tā nu es nokļuvu Valmieras kurlmēmo skolā, jo Jelgavā vilcienu stacija no skolas bija tālu. Man bija burvīga skolotāja Milda Alksne.
Tomēr  galu galā 1934. gadā beidzu Rīgas skolu, jo Izglītības ministrija veica pārbaudi Valmieras skolā un lielos puišus aizsūtīja mācīties uz Rīgu.
Uz darba ceļa stājoties
Tālāk jau sekoja manas pirmās darba gaitas. Sākumā biju māceklis grāmatsējējos Rīgas amatniecības skolā. Tur apgu
vu arī mūrniecību, galdniecību, metālkalšanu, grāmatsējēja amatu. Šo skolu gan pametu. Turpmākos 4 gadus privāti mācījos par grāmatsējēju. Ieguvu Latvijas Amatniecības kameras zeļļa diplomu. Gandrīz tiku līdz meistara nosaukumam, bet tālāko mācīšanos izjauca padomju okupācija. Strādāju tipogrāfijā, kura dažādos laikos mainīja savu nosaukumu – Rota, Spartaks, Tēvija, Cīņa.
No 1940. gada mūsu ģimenei dzīvesvieta bija Siguldā. Trīs gadus ar vilcienu braukāju uz darbu Rīgā. Vilcieni gan tolaik bija ātrāki.
Vairāk nekā 70 gadu biedrībā.  Pie sirds — sports
Kopš 1935. gada esmu iesaistījies Nedzirdīgo biedrībā un, kad 1936. gadā nodibināja nedzirdīgo sporta organizāciju,  visu mūžu esmu gājis roku rokā kopā ar to! Biju liels sportists: trenējos futbolā, basketbolā. Man patika organizēt, rīkot visādus pasākumus, sacensības utt. Darbojāmies kopā ar instruktoru  Georgu Poršu.
1947. gadā mani iebalsoja par fizkultūras padomes priekš-sēdētāju. Tā pēc tam veselus 30 gadus esmu bijis ievēlēts un pārvēlēts  šajā amatā (toreiz katru gadu bija pārvēlēšanas).
Un tā tika atrasta Anna
Darbojoties klubā, satiku — nākamo sievu – Annu Morāni (vēlāk Jāņkalni, arī bija Goda biedre). Ar sievu nodzīvojām līdz zelta kāzām, pēc gada viņa nomira.
Anna bija lieliska aktrise un režisores palīdze. Savulaik apmeklējusi baleta kursus, bet nācās aiziet dārgo izmaksu dēļ.
Kopš 1950. gada strādāju MRU par grāmatsējēju. Līdz aiziešanai pensijā (1987.g.), tur nostrādāti 37 gadi.
Kāpēc šodienas sportisti vairs nav tik aktīvi
Par to Gada sportista ballē runāju ar V.Strazdiņu. Agrāk, kad sportistiem vajadzēja braukt uz sacensībām, viņu darbavietās saglabāja algas un deva produktu talonus. Tās sacensības ilga pat 3 — 4 dienas un visās Latvijas pilsētās.
Piemēram, Pļaviņās notika slēpošanas sacensības, ko organizējām ar A.Celmu. Bija Baltijas republikas sacensības Igaunijā, Lietuvā. Piedalījāmies gan nedzirdīgo sacensībās, gan starp dzirdīgajiem.
Sportā dzirdīgie  īpašu uzmanību nepievērsa tam, ka  esam nedzirdīgi, galvenais bija darbošanās. Mums  bieži  notika arī tūrisma pārgājieni un velobraucieni pa Karpatiem, Krimu, piemēram, Kaukāza tūrē nobraucām pat 1000 km!
Pēc kara 1957. gadā Vissavienības Nedzirdīgo spartakiādē Ivanovā ieguvu 1.vietu soļošanā. Uz Olimpiādi Milānā netiku politisku motīvu dēļ. Vēlāk tādu pašu iemeslu dēļ uz ASV netika Žukovska kungs.
Nemiera gars
Mūsu darbs bija sabiedrisks. Mums ar Poršu pat bija vienošanās, ka viņš strādās pie papīru kaudzes, bet es uzņemšos pārējos pienākumus, jo nebija iespējams pēc darba vēl darboties ar dokumentiem. Pēc darba ar sagatavoto dokumentu kaudzīti devos uz Sporta komiteju pieteikties sacensībām. Pa vidu gan bija pāris gadu algots instruktora darbs Centrālajā valdē un «Rītausmā» uz pus-slodzi.
Es jau mierā nevarēju sēdēt arī pēc aiziešanas pensijā, joprojām darbojos Nedzirdīgo Sportā. Aizgāju, kad parādījās uzticams darba turpinātājs Varis Strazdiņš!
Kādi vēl jums hobiji?
Ak, esmu kaislīgs autobraucējs ar 19 gadu stāžu. Tā kā biju Darba teicamnieks, tad tiku bez rindas pie jauna auto. Tas bija tieši laikā, jo tikko biju beidzis autokursus. Mani ļoti interesē vēsture un ģeogrāfija.
Atpūta
Patīk sēņot un ogot. Tā ir laba atpūta pie dabas krūts! Ar sievu Onu (starp citu, Ona ir lietuviešu vārds, bet latviešiem tas ir Anna, tātad man abas  sievas — Annas) saticīgi dzīvojam kopā jau 12 gadus. Onu zināju jau sen, bet, kad lūkojos pēc sievas, par viņu neiedomājos (smejas). Domāju:  es tāds parasts cilvēks, bet viņa gudra, skaista! Bet mums kopā ir labi. Abiem patīk ceļot! Ar dzirdīgo tūrisma grupu izbraukāta Vidusāzija. Pēdējie braucieni bija uz Zviedriju, Somiju, Norvēģiju.
Vai izjūtat cieņu?
Jā! V.Strazdiņš un J. Bočkāne mani nekad neaizmirst! Esmu bagāts cilvēks, jo zinu visus sporta vēstures notikumus. Man vienmēr zvana un konsultējas. Ir gandarījums, ka Sporta laureāta ballē tiku lūgts kāpt uz skatuves kā visvecākais sportists un ilggadīgs aktīvists Nedzirdīgo Sporta padomē.


Atpakaļ

Uz augšu

Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas