No Latvijas bija 8 nedzirdīgie jaunieši, tai skaitā 2 līderi, 5 dzirdīgie jaunieši un zīmju valodas tulks, arī Polijas komandā bija gan nedzirdīgie, gan dzirdīgie jaunieši ar zīmju valodas tulku, savukārt Turcijas komandā bija visi dalībnieki bez dzirdes traucējumiem, taču ļoti atvērti draudzībai un komunikācijai ar nedzirdīgiem cilvēkiem.

Projekta mērķis ir veicināt proekoloģisku attieksmi, īpaši rosināt aktivitātes, kā arī dabiskās vides aizsardzība, jo ekoloģija šobrīd ir viens no svarīgākajiem elementiem vietējā, nacionālā un globālā politikā.

Projekta dalībnieki šajā nedēļā pavadīja aktīvu darbu dažādās grupās, izklāstot savas valsts ekoloģisko situāciju, tās draudus un risinājumus, kuri tiek veikti, kā arī izteikti viedokļi, ko varētu darīt labāk, tika runāts par atkritumu šķirošanas nepieciešamību, kā arī maksimālu dažādu materiālu / lietu izmantošanu, lai neradītu vairāk atkritumproduktus, bet gan minimizētu tos, dabas, to ekosistēmu novērtēšana un cilvēka ietekme uz to, kā arī informatīvu dabas saudzēšanas kampaņu videorullīšu izveide par kādām specifiskākām problēmām, kuras izriet no globālā vides piesārņojuma.

Dažas dienas devāmies ekskursijā uz neskartām dabas teritorijām, kur, ejot pa noteiktām taciņām, varēja mērot šo maršrutu un nedrīkst novirzīties no takas, lai netramdītu zvērus, putnus, nebradātu augu valsti, jo Tatru piekalnē aug un mīt ne tikai plaši zināmas augu, sūnu, sēņu, kukaiņu, dzīvnieku, putnu sugas, bet arī ļoti retas un īpašas, tikai šim reģionam raksturīgās sugas. Šo pārgājienu un dabas muzeja apmeklējums radīja vēl lielākas pārdomas par to, ko cilvēce nodara dabai un videi kopumā, cik ļoti ir jāstrādā pie tā, lai mazinātu mūsu kaitējumu, kā arī nepieradinātās dabas varenums un skaistums!

Devāmies aplūkot arī ainaviski skaistu vietu turpat netālu no mītnes vietas Niedzicā, tās pili. It kā jau viss būtu skaisti, taču zem skaistuma slēpjas skaudrais stāsts, jo reiz šī pils bija lielā pakalnā, gar kuru tecēja upe, gar kuru slejās apdzīvota vieta, taču tika uzcelts HES, kā rezultātā daļa pilsētas applūda un palika mūžīgi zem ūdens, gluži kā ar mūsu Pļaviņu HES un Kokneses pili.

Komandu darbs noritēja gan diskusijās, gan radošās izpausmēs, kas saliedēja tik dažādās kultūras: latviešu, poļu, turku tai skaitā arī kurdu, taču dziļāk izzināt katras valsts kultūras nianses varējām kultūras vakaros.

Projekta dienām ritot, dalībnieki sadraudzējās, sevišķi spēcīgas draudzības saites izveidojās starp Latvijas un Turcijas komandām, ka došanās mājup brīdis bija smags abām pusēm, jo saikne radās tik spēcīga kā starp brāļiem un māsām.

Šis projekts rosina daudz pārdomu un vēlmi izplatīt idejas tālāk.

Raksta autors: Ieva Solovjova

Foto: no projekta dalībnieku arhīva