Regīna Rizika
Dzimusi: 1944. gada 15.augustā Daugavpils novadā
Mācības: Rīgas Nedzirdīgo skola, Raiņa vakarskola
LNS biedre: No1966.gada 1. jūlija
Darbs LNS sistēmā: Daugavpils un Rīgas MRU, kultūras namā „Rītausma”, LNS muzejā
Sabiedriskā rosība: aktīva pašdarbniece (no 1963) – dejotāja, melodziesmu žanra iedibinātāja (1973); LNS Domes locekle, Rīgas RB valdes un laikraksta „Kopsolī” redkolēģijas locekle, Rīgas RB Kurzemes un Rītausmas grupu vadītāja, LNB un LNS kongresu delegāte
LNS Goda biedre: No 2013. gada; arī Rīgas RB Goda biedre – no 2007. gada
„DZIESMA IR MANA SIRDSLIETA...”
Regīnu Riziku vairāk pazīstam kā melodeklamācijas žanra aizsācēju un populārā šova „Krāsaini sapņi” līdzautori un krustmāti. Bet viņas enerģija un darbs ieguldīts vēl daudzās citās jomās. Kāds bijis viņas dzīves ceļš? Var teikt, ka dziesmots!
Regīna sāka melodeklamēt 1973. gadā Rītausmā. Kad sāk skanēt mūzika, Regīna aizmirst visas ikdienas rūpes un pasaule viņai iemirgojas gaiša un krāsaina. Viņai vismīļākās dziesmas ir Zigmāra Liepiņa dziesma ”Es piederu jums” un „Dāvāja Māriņa”, ko izpildīja kopā ar savu meitu.
Dziesma ir viņas sirdslieta, tāpēc viņa rūpējas, lai tiktu saglabāta melodeklamācijas vēsture. 2008.gadā viņa noorganizēja melodeklamācijas 35 gadu jubilejas pasākumu, 2013.gadā – 40 gadu pastāvēšanas svētkus. Regīna ir arī ilgus gadus dejojusi tautiskajā deju kolektīvā, 2003. gadā noorganizējusi Rītausmas tautas deju kolektīva 50 gadu jubilejas atceres pasākumu.
Skola iedeva pamatu dzīvei
Regīna Rizika (dzim. Lazdāne) nāk no Daugavpils puses. Viņas audzināšanā liela loma bijusi Rīgas Nedzirdīgo (toreiz Kurlmēmo) skolai, ko viņa sāka apmeklēt 7 gadu vecumā. Regīna stāsta:
„Man bija ļoti laba skolotāja Olga Līsmane. Ļoti enerģiska un aizrautīga bija mana klases audzinātāja un latviešu valodas skolotāja. Stundās lietojām tikai skaņu valodu, jo viņa zīmju valodu neprata. Viņa bija liela entuziaste, pēc stundām mācīja mums gan deklamēt dzeju, gan dejot. Uz visiem valsts svētkiem – Oktobra, Maija svētkiem, uz Vecgada vakaru (agrāk Ziemassvētkus nedrīkstēja svinēt) vienmēr sagatavojām priekšnesumus. Katrai klasei obligāti bija jāuzstājas, jāizrotā skolas telpas atbilstoši svētkiem. Apbrīnoju tā laika skolotājus, kas ar visu sirdi un dvēseli nodevās mūsu audzināšanai, iemācīja būt patstāvīgiem, dzīvē izejot. Toreiz, lai iegūtu pamatizglītību, mācījāmies 12 gadus.”
Ceļš ved projām no Rīgas un – atpakaļ
1963. gadā, pēc skolas beigšanas, viņa atgriezās dzimtajā pusē pie savas mīļās vecmāmiņas.
„Strādāju Daugavpils mācību ražošanas uzņēmumā (MRU) par audēju, kur uz mehāniskām stellēm audām vilnas lakatus.
Tomēr pēc trim gadiem devos atpakaļ uz Rīgu, jo sapratu, ka nevaru dzīvot tādā vidē, kur visi runā krieviski. Piemēram, vēlējos mācīties vakarskolā, bet tas nebija iespējams, jo mācību valoda bija krievu.
Rīgā apmetos uz dzīvi pie māsas. Strādāju apavu fabrikā „Ērglis”. Raiņa vakarskolā 1973. gadā ieguvu vidējo izglītību.
Kad apprecējos, pārcēlos uz kopmītnēm pie vīra Andra, ar kuru bijām klasesbiedri. Piedzima dēls.
Tā sākās Regīnas gaitas LNS
1969. gadā Regīna Rizika dabūja Rīgas MRU kopmītnes audzinātājas darbu. Vēlāk toreizējais Rītausmas direktors Jānis Bariss viņai piedāvāja strādāt kultūras namā par kultūrmasu darba organizatori. Viņš bija ievērojis, ka Regīna kopmītnēs (tās atradās Elvīras ielā, kur tagad ir LNS galvenā mītne) organizē dažādus pasākumus, piemēram, dziesmu vakarus, ekskursijas, pat teātri.
Regīna atceras: „Toreiz kopmītnēs dzīvoja ap 100 nedzirdīgo, katrā istabiņā pa četri: otrajā stāvā –puiši, trešajā – meitenes. Nostrādāju kopmītnē divus gadus. Pēc tam 1971. gadā sāku strādāt Rītausmā.
Tur tika organizēti tie paši pasākumi, kas pirms tam notika nedzirdīgo klubā Jāņa sētā, – jaunlaulāto vakars, jubilāru godināšana „Zelta briedumā”, „Oktobra svētki”, „Maija svētki”, Sieviešu diena (8. marts).
Mans pienākums bija organizēt atpūtas vakarus, ekskursijas, muzeju apmeklēšanu. Papildus tam brīvprātīgi gādāju pārtiku galdam. Cilvēku vienmēr ap simtu… Abas ar Moniku Rublovsku (viņa bija atbildīgā par māksliniecisko pašdarbību) stiepām smagas somas uz Rītausmu. Toreiz bija ierobežojumi pārtikas iegādē, piemēram, vienā reizē varēja nopirkt tikai 2 kg desas, bija jāstāv otrreiz rindā. Rītausmā virtuve atradās 2. stāvā – un tik augšā, lejā, augšā, lejā: traukus nesām, ēdamo sakārtojām šķīvjos, galdus klājām, rasolu griezām …. Pēc pasākuma beigām vēl bija jānovāc galdi un jānomazgā. visi trauki. Nebija viegli.”
Katru mēnesi Regīnai bija obligāti jānovada viens vai divi lieli pasākumi, katru sestdienu vēl kāds cits pasākums. Vienalga vai cilvēku bija maz vai daudz, obligāti vajadzēja sarīkot pasākumu. Vienmēr sestdienās kultūras namam bija jābūt atvērtam. Katra mēneša sākumā jau tika apstiprināts nākamā mēneša pasākumu plāns, ko nedrīkstēja neizpildīt vai grozīt. Un, ja gadījās saslimt, gribi vai negribi, tāpat bija jānāk uz darbu un jānovada ieplānotais pasākums.
„Pie mums bieži ieradās slaveni cilvēki: dziedātāji, aktieri, vienmēr pasūtījām orķestri, kas spēlēja no astoņiem vakarā līdz pusnaktij. Toreiz pat dzima doma – Rītausmā izveidot nedzirdīgo orķestri, jo bija daži vājdzirdīgie biedri, kas prata spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Valmieras Vājdzirdīgo skolā bija skolēnu mūzikas ansamblis, tādējādi būtu no kā organizēt orķestri, lai katru sestdienas vakaru paši nedzirdīgie spēlētu dzīvo mūziku. Tas būtu arī finansiāli izdevīgi, jo pasūtīt orķestri bija dārgi – 70 – 80 rubļi (toreiz 70 rubļi bija mana mēnešalga).
Neatceros, kāpēc šis nodoms neīstenojās, jo mūzikas instrumenti jau bija nopirkti. Iespējams tāpēc, ka Rītausmas direktors J. Bariss aizgāja no darba, bet tā bija viņa ideja.
Nedzirdīgie toreiz bija ļoti lieli dejotāji, jo dzīvā mūzika deva spēcīgas vibrācijas, ko varēja sajust ar visu ķermeni. Kā visiem patika dejot! Un, kad beidzās pasūtītās mūzikas laiks, varēja pēc tam uzlikt magnetofona mūziku, bet tas nebija tik aizraujoši, un nedzirdīgie izklīda pa mājām.. Dzīvajai mūzikai bija ļoti liela nozīme.”
Iesaistījās pašdarbībā jau skolā
Kopā ar vīru Regīna apmeklēja tautas deju kolektīva nodarbības. Dejot mācīja jau skolā, kur bija arī koris, kas deklamēja dzejoļus reizē balsī, vienalga kāda tā bija, un zīmju valodā.
Skolas pašdarbnieki vienmēr piedalījās Nedzirdīgo biedrības pašdarbības skatēs Filharmonijas zālē (tagadējā Lielā ģilde, bet pirms ugunsgrēka), kuru biedrība īrēja, kad vēl nebija uzcelts kultūras nams. Tomēr Rīgas biedrības ballītes skolēniem bija aizliegts apmeklēt.
„Tā skola jau bija sagatavojusi mūs pašdarbībai, pēc tam varējām to turpināt tālāk. Deklamācija mani nesaistīja, man labāk patika kustēties, tāpēc aizgāju uz dejām.”
… un palika uzticīga dejai
Dažreiz Regīna palīdzēja teātra režisorei Elvīrai Elksnei aizvietot kādus aktierus, jo strādāja turpat Rītausmā. Viņa, redzot, ka jaunietei padodas teātra spēle, aicināja piedalīties lugu uzvedumos, bet Regīnai labāk patika dejas, palika uzticīga tām. Visi toreiz deju nodarbības apmeklēja kārtīgi, jo bija liels stimuls – izbraucieni: ik rudeni brauca uz kādām tālām zemēm – Baku, Erevānu, Dušanbi, Tbilisi, Karagandu, Kijevu, Kišiņevu, Sanktpēterburgu, Maskavu.
„Pašdarbībā iesaistījos jau tad, kad dzīvoju Daugavpilī: spēlēju teātri, deklamēju, dejoju. Atceros, kad deklamēju „Lauztās priedes”, tam bija muzikāls pavadījums – tā „uz dullo”, bez kādas saistības ar pašu dziesmu. Tāpat notika arī Rīgā. Mums bija viens vājdzirdīgais, kas spēlēja akordeonu un klavieres. Viņš to spēlēja arī visās dzejas deklamācijās fonā, lai uzaicinātajiem dzirdīgajiem pārstāvjiem nebūtu garlaicīgi skatīties.”
Un tad sākās melodeklamācijas ēra…
Regīna atceras: „Rītausmā tika rīkots konkurss par vislabāk organizēto atpūtas pasākumu starp LNB pirmorganizācijām (tagad LNS grupas). Tā kā Rītausmas grupai kā kultūras iestādei bija jāparāda publikai kaut ko jaunu, nebijušu, to arī izdarījām.
Toreiz tur strādāja daudz dzirdīgo darbinieku. Dzirdīgās darbinieces grupā melodeklamēja dziesmu zīmju valodā, bet tulki un direktors nospēlēja lugu zīmju valodā. Mēs – Ērika Caune, Dzintra Jankovska un es – piedāvājām rēviju ar nosaukumu „Karavānas”. Un uzstājos ar dziesmu „Somu pirts”. Tas nebija pēkšņi kā no gaisa, jo dziedāšana manī bija sen, jau no skolas laikiem, tikai tajā pasākumā man pēkšņi radās drosme un varēšana to parādīt.
Tas viss notika 1973. gadā atpūtas vakarā „Smaids”, un tā Latvijā aizsākās jauns skatuves mākslas veids – dziedāšana zīmju valodā jeb melodeklamācija. Tas turpinājās līdz 1985. gadam, kad aizgāju no darba Rītausmā.
Pēc tam sāku strādāt MRU par šuvēju – viena darbiniece bija dekrētā un atbrīvojās vieta. Kad viņa atgriezās, nācās darbu mainīt, un pāris gadus strādāju uzņēmumā „Latvijas stikls”.”
Darbs LNS muzejā
Tad nāca sludinājums, ka LNS muzejam vajadzīgs darbinieks. Regīnu vienmēr interesējusi nedzirdīgo vēsture, tāpēc viņa uzreiz pieteicās šim darbam. Meklēja materiālus visur, lūdza biedrus iesniegt muzejam ziņas par biedrības dzīvi: nozīmītes, apliecības, sarakstījās ar biedrībām.
„Jāatzīst, ar materiālu vākšanu gāja grūti. LNS muzejs, ko jau bija izveidojis bijušais Rītausmas direktora vietnieks un „Kopsolī” redaktors Eduards Štāls, bija izdemolēts.
Muzeja materiāli bija izmētāti „Rītausmas” pagrabtelpās, drāmas kolektīva telpās. Daudzi materiāli bija paņemti, pazuduši vai saplēsti. Vairākas reizes pat liku sludinājumu „Kopsolī”, bet biedri nebija tik atsaucīgi. Paldies Līgai Bauerei un Heinriham Virtigam (senioram), kuri uzdāvināja muzejam ļoti svarīgas lietas – nedzirdīgo organizācijas „Immanuel” nozīmītes. Līga vēl uzdāvināja savas mātes Līvijas Baueres bronzā lieto krūšu tēlu. Paldies! Līvija bija pirmā nedzirdīgo skolas skolotāja. Šis krūšu tēls bija nedzirdīgā tēlnieka Vilhelma Treija darbs, kurš bija izglītots cilvēks un vadīja Rīgas Vispārējo kurlmēmo biedrību. Kara laikā viņš emigrēja uz ārzemēm.
Toreiz muzejs atradās kultūras namā, un tas bija atvērts LNS kongresu, Rīgas biedrības konferenču un LNS jubileju laikā. Biedri ar interesi to apmeklēja.
Lai gan par šo darbu saņēmu simbolisku samaksu (20 – 30 Ls), vēlējos to turpināt, bet pēc 3 gadiem man vairs šo iespēju nedeva un darbu piedāvāja citam cilvēkam.”
LNS Goda biedra nosaukums
LNS Goda biedru nosaukumu Regīna vērtē ļoti augstu un uzskata kā atzinības izteikšanu par viņas ieguldīto darbu LNS izaugsmē:
„Tas ir arī veids, kā jauno paaudzi mudināt atcerēties vecos biedrus, kuri devuši savu ieguldījumu LNS attīstībā. Goda nosaukums dod arī iespēju piedalīties nozīmīgos LNS pasākumos. Negribētos gan, ka vecumdienās mani aizmirst un jaunie man parāda durvis.”
