Search form

08.01.2015

Drukāt

Jadviga Bočkāne

Photo


Piedāvājam interviju ar LNS Goda biedri Jadvigu Bočkāni. Šis goda nosaukums viņai tika piešķirts ar LNS kongresa lēmumu (2013). Lūk, Jadvigas kundzes atbildes uz Kopsolī reportieres Ingunas Čaunas jautājumiem!

Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību! Kur mācījāties un kā veicās? Kādi mācību priekšmeti patika vislabāk?

Nāku no Latgales pilsētas Daugavpils. Tā kā esmu kara laika bērns, nebija viegla dzīve – tāpēc nav arī īpaši jauku atmiņu no bērnības.

Skolas gaitas sāku Valmieras Nedzirdīgo skolā, vēlāk pārgāju uz Rīgas Nedzirdīgo skolu. Man paveicās, jo mani mācīja un audzināja lieliskas skolotājas – L.Tikuma un J. Cinovska, vēlāk vakarskolā skolotājas – A. Poiša un V. Zakenfelde. Paldies viņām!

Skolas gados man bija ļoti tuvas draudzenes – grāmatas, kas deva daudz laba, derīga visai dzīvei: attīstīja sakarīgu domāšanu, bagātināja vārdu krājumu. No mācību priekšmetiem man ļoti patika „sausā” matemātika.

Vai jaunībā jums bija kādas aizraušanās: sports, pašdarbība vai kas cits?

Skolas gados aktīvi darbojos, biju sabiedriska – piedalījos dažādos pulciņos: dejošanā; mākslas vingrošanā – vingrojumos ar apli, bumbu, plīvuru, vēdekli; patika deklamēt dzejoļus.

Kad iestājāties Latvijas Nedzirdīgo savienībā? Vai aktīvi darbojāties kādās jomās?

Pēc skolas beigšanas toreiz visiem nedzirdīgajiem vienīgais ceļš tāds bija – iestāties nedzirdīgo biedrībā, jo mēs – invalīdi – labi jūtamies savējo vidū.

Sāku strādāt Rīgas MRU, un tas visā manā 32 gadu darba dzīvē kļuva par manām otrajām mājām. Līdztekus darbam MRU mācījos vakarskolā, neskatoties uz to, ka man jau veidojās ģimene un audzināju dēlu. Esmu to nedzirdīgo biedru skaitā, kuri pirmie ieguva vidējo izglītību. Bija vēlēšanās mācīties tālāk, bet bez tulka to piepildīt bija grūti. Tagad ar baltu skaudību noskatos uz jauno paaudzi, kurai ir reāla iespēja izglītoties tālāk. Lai jauniešiem veicas!

Pastāstiet, lūdzu, par savām darba gaitām – kādus amatus LNS ieņēmāt un kādus pasākumus organizējāt?

Esmu strādājusi dažādos amatos: sākumā par piegriešanas iecirkņa uzskaitvedi, normētāju. Lielāko daļu darba mūža kā brigadiere vadīju lielā šūšanas iecirkņa 3. brigādi.

Bija jauks, draudzīgs kolektīvs, kopā dalījāmies priekos un bēdās. Bieži izcīnījām uzvaras uzņēmuma sociālistiskajā sacensībā.
Sports laikam bijis vienmēr pirmajā vietā, kādu laiku bijāt pat Latvijas nedzirdīgo sporta dzīves vadītāja …
Jā, sporta temats man ir tik tuvs, ka varu to uzrunāt uz „tu”. Skolas gados direktors A.Pārupe ieaudzināja manī interesi par šahu un pavēra ceļu uz šo noslēpumaino pasauli. Pateicoties tam, apceļoju gandrīz visu PSRS, piedaloties šaha sacensībās un aizstāvot mūsu komandas intereses.

1993. gadā mani ievēlēja par Latvijas Nedzirdīgo sporta federācijas prezidenti. Tajā laikā pirmo reizi pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas vajadzēja piedalīties Pasaules nedzirdīgo vasaras sporta spēlēs (tagad – olimpiskās spēles). Īsā laikā paspējām sagatavoties, un galarezultāts bija iepriecinošs – pārvedām bronzas medaļu, ko izcīnīja augstlēcējs Uldis Āre.
Šai amatā nostrādāju līdz 1995. gadam, bet nākamajā periodā uz šo amatu vairs nekandidēju, jo toreiz bija ļoti grūti dabūt finansējumu sporta pasākumiem.

Vai ir kaut kas tāds, ko tagad vēl gribētos paveikt? Vai joprojām gribat rakstīt grāmatu par Rīgas MRU veterāniem un arī par sporta veterāniem?

Beidzoties aktīvam darba cēlienam, pievērsos materiālu vākšanai par mūsu nedzirdīgo sporta vēsturi. Ir daudz materiālu savākts un uzrakstīts. Bija interesanti arhīvā meklēt sen aizmirstas lietas – notikumus par pašiem pirmsākumiem līdz pat 2000. gadam.
Pašreiz vācu un rakstu vēsturi par LNS mācību un ražošanas uzņēmumiem Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, kā arī par bijušām darbnīcām Kuldīgā, Liepājā, Alūksnē, Smiltenē. Domāju, ka vēsture ir mūsu kultūras bagātība, kas jāsaglabā.
Ilgus gadus esmu zīmju valodas tulku atestācijas komisijā, kas darbojas, lai vērtētu tulkus un palīdzētu viņiem darbā. Ir prieks, ka izaugusi jauna, spēcīga tulku paaudze.

Nedzirdīgo tauta jūs tagad trešdienās gaida arī Rītausmā?

Esmu pelnītā vecuma pensijā, tomēr, būdama pēc horoskopa Jaunava, jūtu vajadzību aktīvi darboties, vadīt dažādus pasākumus „Rītausmā”. Tāpēc organizēju ekskursijas un citus pasākumus pensionāriem, esmu neiztrūkstoša apmeklētāja visos LNS organizētajos festivālos. Ik trešdienu tumšajos rudens un ziemas vakaros organizēju novusa nodarbības un pati arī spēlēju.
Tāda ir mana dzīve: grūti stāvēt un uz notiekošo apkārt raudzīties no malas, gribas būt procesā iekšā un aktīvi darboties.

Ko jūs gribētu pateikt vai novēlēt LNS ļaudīm?

Mans karstākais novēlējums visiem vecākiem: „Ieaudziniet savos bērnos mīlestību uz grāmatām – zināšanu avotu!”
 

 

Foto: no LNSF arhīva un Juris Grundulis


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas