08.01.2015
Nadežda Jefremova
Turpinot aprakstus par mūsu jaunajiem LNS Goda biedriem, Kopsolī viesojās Valmierā, kur notika intervija ar LNS Goda biedri Nadeždu Jefremovu. Valmieriešiem būtu grūti iedomāties, ka var notikt kāds pasākums, kur savu roku nebūtu pielikusi Nadja.
Kā tu juties, uzzinot, ka tev piešķirts LNS Goda biedra nosaukums? Par ko iedomājies?
Man vēl tagad grūti aptvert, ka man piešķirts LNS Goda biedra nosaukums. Jā, apliecību saņēmu, bet es vienkārši nemāku sēdēt uz lauriem, man visu laiku vajag kaut ko darīt, organizēt, palīdzēt…
Kāda bija tava bērnība, kur piedzimi? Vai ģimenē ir brāļi, māsas?
Esmu izaugusi tepat Valmierā, padomju laikā. Ģimenē bija vecāki un mana māsa. Es jau piedzimu vājdzirdīga. Māsa ir vecāka, viņa piedzima dzirdīga, bet zaudēja dzirdi līdz pirmajai klasei. Viņa aizprecējās uz Maskavu vēl padomju laikos. Tajos laikos mēs bieži braucām viena pie otras ciemos, bet tagad ļoti reti.
Bērnībā pagalmā spēlēja teātri
Bērnībā mājas pagalmā draudzējos ar dzirdīgajiem bērniem, nedzirdīgo jau tur nebija. Atceros, ka mēs paši uztaisījām vietu augstlēkšanai: ierakām divus stabiņus, nostiepām auklu un tad lēcām pāri. Pagalmā mēs spēlējām arī teātri. Diemžēl māsas pagalmā man blakus nebija, viņa bija vecāka un nodarbojās ar citām lietām.
Kādās skolās mācījies, un kā pagāja skolas laiks?
Tā kā biju vājdzirdīga, sāku mācīties uzreiz Valmieras Vājdzirdīgo skolā, pirms tam gāju arī logopēdiskajā sagatavošanas klasē. Tur man mācīja runāt un nolasīt no lūpām, tāpēc skolas pirmajā klasē man bija vieglāk. Skolā mācījos no 1. līdz 12. klasei, tā bija pamatskolas izglītība padomju laikā. Man visvairāk patika vēsture un ģeogrāfija. Skolas laikā spēlēju basketbolu, līdz ceturtajai klasei nodarbojos ar peldēšanu. Vēl bija pulciņš, kur mēs paši izdomājām vēsturiskas tēmas un tās izspēlējām. Paši arī meklējām tērpus šīm izrādēm.
Galma dāmas profesionāla teātra tērpos
Nevaru aizmirst vienu epizodi. Desmitajā klasē mums bija jāspēlē teātris par galma dāmām. Atbilstošu tērpu skolā nebija, pašas sašūt arī nevarējām, tad nu izdomājām, ka iesim uz vietējo Valmieras teātri. Aizgājām uz savu galvu, skolotājiem nepasakot un teātrī visu izstāstījām, palūdzām aizdot galma dāmu kleitas. Un tiešām iedeva! Pēc tam, kad šajos tērpos nospēlējām teātri, vēstures skolotāja izsauca mani un jautāja, kur esam dabūjušas tik skaistas kleitas. Man bija bail atzīties, tomēr izstāstīju visu, kā tas bija. Cita skolotāja pēc tam teica, ka viņa mūs par šīm kleitām apskaudusi. Vecākajās klasēs mums bija arī dejošana, nokrāsojāmies melni un uzstājāmies arī ar nēģeru dejām.
Skolas laikā bija daudz visādu interesantu atgadījumu, tas bija brīnišķīgs laiks!
Kad un kas tevi pamudināja iestāties LNS?
Nedzirdīgo biedrībā iestājos jau 16 gadu vecumā, vēl skolas laikā. Vispirms pavēroju, kas te klubā notiek. Pēc tam pati pa kluso iestudēju melodeklamāciju, ar kuru uzstājos, pārsteidzot visus. Bija mazliet grūti piemēroties, jo agrāk skolā un biedrībā bija atšķirīga zīmju valoda, tagad vairs tā nav.
Kādās jomās vēl darbojies Valmieras RB? Kā sāki piedalīties pasākumu organizēšanā?
Valmieras nedzirdīgo kluba darbībā sāku iesaistīt arī savas klasesbiedrenes. Lai varētu uzstāties, mēs trenējāmies dejošanā pie manis mājās, labi, ka mamma atļāva.
Nevaru runāt par saviem nopelniem!
Pēc tam man piedāvāja spēlēt arī teātri. Tur gan darbojos pamaz, tomēr ar viesizrādēm braucām uz citām LNS biedrībām. Devos sportot arī uz Rīgu – skriešanā, dambretē, volejbolā. Bet par manu organizatorisko darbību LNS labāk pajautāt citiem, es nevaru pati runāt par sevi, saviem nopelniem.
Pastāsti par savu darbību Valmieras nedzirdīgo sporta klubā „Tālava”!
Mūsu sporta klubam jau 21 gads! Sākumā biedru bija maz, pēc tam sāka nākt arī puiši, kas mācījās Valmieras Vājdzirdīgo skolā. Klubu dibināt man ieteica Artūrs Intsons un Jadviga Bočkāne. Biedru skaits ir 45 – 47, tas ir mainīgs, vieni nāk klāt, citi aizbrauc. Jāsaka, ka sporta pasākumus organizējam tajās pašās dienās, kad biedrībā notiek citi pasākumi. Piemēram, Nedzirdīgo dienā organizējām boccia spēli. Tā darām tāpēc, lai biedriem nebūtu jātērē nauda, atsevišķi braucot uz biedrības un uz sporta kluba pasākumiem. Bieži gadās, ka jaunieši vispirms iestājas mūsu sporta klubā un tad arī LNS.
Tu jau daudz palīdzi arī Valmieras biedrībā. Ko tev visvairāk patīk darīt, organizēt?
Man patīk palīdzēt organizēt visas fiziskās aktivitātes, piemēram, pavasara talkas, kad jāsakopj apkārtne, vasarā jāpļauj zāle, atgādinu jauniešiem, un viņi tiešām nāk un palīdz. Agrāk bija vairāk pārgājienu, bet diemžēl tagad atsaucība mazāka. Man ļoti, ļoti patīk Līgo svētki mūsu klubā. Jo mums ir savs dārzs, savs ceplis, sava lapene, tāpēc šie svētki vienmēr izdodas.
Kā tev dzīvē veicies ar darbu un kur tagad strādā?
Strādāju SIA „Valmieras mēbeles” par apkopēju un sētnieci, tāpēc ir pilna slodze. Jau 32 gadus tur strādāju, vēl no padomju laikiem. Toreiz tas saucās Valsts Valmieras Mēbeļu kombināts un strādāju tur par špaktelētāju, lakotāju.
Atgriezās, bet vietas vairs nebija
Pēc tam, līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Diemžēl atgriezties agrākajā darbavietā vairs nevarēju, jo nebija vietas, sākās krīzes laiks. Tāpēc man tur piedāvāja strādāt apsardzē, bet es taču nevaru pa telefonu runāt, tāpēc nācās atteikties. Samainījos ar sētnieci – viņa nāca strādāt apsardzē par dežuranti, bet es sāku strādāt viņas vietā par sētnieci.
Pēdējās krīzes laikā uzņēmums man piedāvāja apvienot sētnieces un arī apkopējas darbus, es piekritu. Un tā joprojām tur strādāju. Bet uzņēmums ir attīstījies, tagad vairs neražo sērijveida mēbeles, bet tikai uz pasūtījumiem un eksportē uz Vāciju, Somiju, Holandi, ASV.
Kad tagad vēroju, kā jaunieši brauc un pelna ārzemēs, es domāju: ja būtu jauna, es arī tā darītu. Vismaz nopelnītu cilvēka cienīgu pensiju vecumdienās.
Ko tu dari brīvajā laikā, kādi ir tavi hobiji? Vai mājās tev ir kādi mājdzīvnieki?
Esmu liela kaķumīle, pirms kādiem 22 gadiem mums bija kaķis. Ar viņu bija liela noņemšanās, vienmēr iekūlās ķezās un nācās glābt un ārstēt.
Ja kaķi, tad tikai melnu!
Tagad nevaru atļauties kaķi, jo pārāk maz esmu mājās – te darbā, te klubā, te sacensībās… Vecumdienās, kad man būs 70 gadu, tad gan paņemšu kaķi, bet tikai melnu!
Vēl man ļoti patīk sēņot. No ērcēm nebaidos, jo esmu sapotējusies. Man ir pašai savas sēņu vietas, kur sēnes vienmēr var atrast. Vispār man ļoti patīk būt dabā, tā dod spēku. Vienmēr piedalos biedrības rīkotajās nometnēs, bez tām nemaz nevaru dzīvot. Man ļoti vajadzīgs vismaz vienu reizi vasarā pabūt pie jūras. Diemžēl tā no Valmieras ir tālu. Esmu bijusi Jūrmalā, bet tomēr man labāk iet pie sirds Tūjas pludmale, jo man patīk akmeņainas pludmales.
Paldies par interviju, un lai veicas vasarā aizbraukt uz jūru!
Teksts: Zigmārs Ungurs
