Juris Ozoliņš
Simpātisks, jautrs, komunikabls un gudrs cilvēks, ar kuru vienmēr patīkami tikties. Nenoliedzami – ar nopelniem LNS labā, tāpēc labi pazīstams nedzirdīgo sabiedrībā un godam pelnījis šo nosaukumu.
Pastāstiet, lūdzu, kā un kad ienācāt mūsu biedrībā?
Esmu rīdzinieks. Mācījos Rīgas Nedzirdīgo skolā, aktīvi darbojos mākslinieciskajā pašdarbībā. Kādu dienu pie mums skolā ieradās pārstāvji no Rīgas biedrības dramatiskā pulciņa, lai sameklētu iespējamos jaunos dalībniekus.
Tai laikā režisore Elksne kādā uzvedumā bija redzējusi mani tēlojam melnādainu puiku, kas spodrina apavus smalkai dāmai, un viņa uzskatīja, ka man tas labi padevies, tāpēc uzaicināja pievienoties drāmas pulciņam. Es piekritu un sāku apmeklēt mēģinājumus klubā. Taču izrādījās, ka drāmas pulciņa iestudējumos jāmācās traki gari teksti, un, jāatzīst, man grūti gāja ar to apgūšanu.
Vēl tagad atceros, cik toreiz nikna bija režisore, jo bija palicis tikai mēnesis līdz izrādei. Es, kā jauns un ne visai apzinīgs puika, negribēju pārāk piepūlēties, tāpēc sāku skatīties uz citiem pulciņiem, un mani ieinteresēja deju pulciņš, uz kuru arī aizgāju. Pametu drāmas pulciņu un iestājos deju ko-lektīvā „Dzintarkrasts”. Man tolaik bija kādi 18 gadi, un tad citi dejotāji ieteica iestāties arī Rīgas biedrībā.
Kāds jums bija pirmais iespaids par Nedzirdīgo biedrības darbu, un vai uzreiz aktīvi iesaistījāties tās darbā?
Iesākumā mana saistība ar LNS bija tikai darbība mākslinieciskajā pašdarbībā un dalība biedrības pasākumos. Ko dara vadība, par to mums daudz informācijas nebija. Zināju par iespēju izmantot tulka pakalpojumus, bet man tos nevajadzēja – toreiz visu darīju pats, gan meklēju darbu, gan visas citas sadzīviskas lietas kārtoju ar sarakstes palīdzību. Tagad tikai esmu palicis slinks, bez tulka nevaru iztikt. Tai laikā ļoti daudz pabijām citās pilsētās ar „Dzintarkrasta ” koncertiem un, tas bija īpaši interesants, iespaidiem bagāts laiks.
Pastāstiet par savām gaitām! Kas visvairāk palicis prātā no paša sākuma?
Iestājos Rīgas biedrībā kā jauns puika, gāja jautri, visi biedri bija draudzīgi un saticīgi. Ir tikai labas atmiņas par to laiku. Rīgas biedrībā biju līdz gadiem 30, tad pārcēlos uz dzīvi Kuldīgā, jo apprecējos.
Ventspils nodaļas Kuldīgas grupā dejošana nebija tik aktuāla, kuldīdznieki vairāk aizrāvās ar sportu. Es aktīvi piedalījos dambretes spēlē, spēlēju novusu. Kopā ar biedriem ļoti daudz ceļojām. Tai laikā Ventspils nodaļai bija sadraudzības pilsētas – Smiltene un Pērnava. Tika rīkotas sporta sadraudzības spēles. Žēl, ka tagad tādu vairs nav. Priecājos, ka jaunie tagad mēģina veidot sadraudzību ar Kurzemes reģiona biedrībām. Rīko pludmales volejbola, futbola, basketbola sacensības, tūrisma netradicionālās spēles un aicina citas biedrības pie sevis.
Kā kļuvi par Kuldīgas grupas, vēlāk nodaļas priekšsēdētāju?
Tai laikā biedrību priekšsēdētāji strādāja sabiedriskā kārtā bez atalgojuma, tāpat tas bija arī Kuldīgas grupai. Vienreiz šādu amatu biedri piedāvāja man, es piekritu un mani ievēlēja par priekšsēdētāju. Ar visiem sapratos ļoti labi, bet grūtības bija ar organizatorisko darbu, jo Kuldīgā nebija tulka, tas bija pieejams tikai Ventspilī.
Visās iestādēs, arī meklējot sponsorus, nācās iet vienam pašam un uz vietas visu rakstiski izskaidrot, vienoties par kādu problēmas risinājumu. Bet ne visi iestāžu vadītāji vēlas komunicēt rakstiski. Bieži nācās saņemt noraidījumus, izjust negatīvu attieksmi.
Kad Kuldīgā atjaunoja biedrību, par priekšsēdētāju atkal izvirzīja mani, bet par kluba vadītāju strādāja Laima Karlštrēma, un viņai bija jāvada arī biedrība. Aizgāju no priekšsēdētāja amata, jo visās citās biedrībās vadītāji veica abus pienākumus apvienotā kārtā (kluba vadītājam par darbu maksāja algu, bet priekšsēdētājam darbs bija jāveic sabiedriskā kārtā bez atalgojuma). Es turpināju darboties valdē un aktīvi piedalījos biedrības pasākumos.
2007. gadā notika priekšsēdētāja ārkārtas vēlēšanas, un biedri atkal ievēlēja mani, jo Laima paziņoja par aiziešanu no priekšsēdētājas un kluba vadītājas amata.
Nostrādāju līdz pensijai un vēl mazliet, līdz atdevu savu vietu jaunajam vadītājam Guntaram Jurševskim. Turpināju apmeklēt biedrības pasākumus, valdē darbojos līdz 2012. gadam, pēc tam atteicos arī no šī pienākuma.
Tagad vairāk esmu kā padomdevējs, stāstu biedriem par politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē, jo man tāda vājība – lasīt avīzes un ziņas internetā.
Vislielākais prieks un – sapnis
… par to, ka kuldīdznieki bija pietiekami aktīvi un spēja panākt savas biedrības atjaunošanu. Laika gaitā pierādījies, ka tā nebija kļūda. Biedru skaits aug, viss notiek. Biedrībā pašiem ir savs tulks, skaisti izremontētas telpas par Eiropas līdzekļiem. Par to visu prieks un apmierinājums. Tā kā, ja jautājat man par vilšanos, tad neko tādu vispār neesmu izjutis. Vismaz neatceros. Darbā jau vienmēr iet visā-di, bet kopumā man ir tikai pozitīvs skatījums uz LNS darbā pavadīto laiku. Kuldīdznieki savā starpā vienmēr ir ļoti draudzīgi, arī pats manu gaitu sākums Rīgas biedrībā atstājis tikai labas atmiņas.
Varbūt varētu teikt, ka man vēl ir tāds sapnis, ko vēlētos redzēt piepildītu: lai arī kuldīdznieki reiz piedzīvotu plašākas biedrības telpas. Jo pašreiz mēs esam kā tādi ceļinieki – bieži ejam no savām mājām uz Sociālā dienestam telpām, meklējam vēl arī citur iespējas rīkot pasākumus, jo pašu mājās satilpst tikai neliela daļa no biedrības biedriem.
Kuri cilvēki no visiem palikuši vislabāk atmiņā, atskatoties uz darbošanos Kuldīgas biedrībā?
M. Gulbis – izcils šahists un arī dambretists, īsts biedrības aktīvists, kurš ar savām zināšanām un prasmēm dalījās ar pārējiem biedriem. Viņš bija vienkārši lielisks cilvēks, ar kuru bija patīkami sarunāties. Šobrīd man prieks par jaunajiem, par manu meitu (attēlā vidū) – tulku, kas labi iejutusies savā darbā, un arī par jauno vadītāju Guntaru Jurševski. Ir taču tik labi, ka jaunie darbojas un biedrība dzīvo līdzi savam laikam. Viss notiek…
Salīdziniet, lūdzu, savu jaunības laiku ar situāciju šodien!
Mākslinieciskās pašdarbības jomā jāsaka gan, ka aktivitāte no jauniešu, īpaši no zēnu puses ir stipri mazinājusies. Ja kādreiz katrs otrais darbojās kaut kādā pulciņā, tad tagad tā vairs nav. Protams, nav jau arī motivējošā faktora, tad mēs braucām pa visu valsti uzstāties, bet tagad ir tikai iespēja divreiz gadā sevi parādīt Nedzirdīgo dienā un festivālā. Vēl jau arī attālums ir šķērslis, kas ierobežo iespējas regulāri apmeklēt mēģinājumus, jo kuldīdznieki lielākoties dzīvo lauku rajonos.
Ko darāt pašlaik? Hobiji, vaļasprieki...
Esmu pensijā, atpūšos, turpinu apmeklēt biedrību un tās pasākumus, braucu ar biedriem ekskursijās. Pasākumu mums daudz, jāatzīst, lai gan neesam projektā „Klusuma pasaule”, ar pasākumu daudzveidību un biežumu neatpaliekam no pārējām biedrībām. Par to paldies Kuldīgas pašvaldībai, jo viņi mūs atbalsta finansiāli.
Patīk ceļot, tikai ar finansēm nav tik spīdoši, lai varētu braukāt pa pasauli. Ja būtu vairāk, mājās nesēdētu. Ļoti patīk sēņot. Arī šogad piedalījos konkursā „Labākais sēņotājs”. Daudz lasu presi, esmu „saslimis” ar internetu. Lasu internetā ziņas, spēlēju prāta spēles un sarunājos WEB kamerā ar saviem jaunības dienu draugiem, klasesbiedriem, tagadējiem draugiem, ģimenes locekļiem – pa visu pasauli. Apbrīnojami, ko spēj mūsdienu tehnika!
Ko varat teikt par kongresa rezultātiem un jauno LNS vadību?
Rezultāti bija paredzami. A. Pavlina kungs, protams, bija izcils LNS prezidents, un daudziem šķiet, ka nav neviena, kas spētu turpināt tādā pašā līmenī viņa iesākto, taču būsim reālisti – viņš nevarēja vadīt LNS mūžīgi, lai gan visiem tā gribējās. Man patika tas, ka mums bija vadītājs, kas ļoti rūpējās par reģionu labklājību, tāpēc jau arī visi viņu ļoti ciena. Ceru, ka jaunā vadība darīs tāpat, jo bez reģioniem viena Rīga pastāvēt nevar.
Milzīgs darbs ir ieguldīts, un gribas ticēt, ka tagadējais prezidents Edgars Vorslovs šo darbu veiks apzinīgi, lai LNS attīstītos tālāk tikpat veiksmīgi. Manuprāt, tagadējais prezidents arī ir gudrs un zinošs cilvēks, ar lielu pieredzi vadošā darbā – strādājis par Komunikācijas centra vadītāju, visu laiku bijis LNS sistēmā, tāpēc viņam vajadzētu būt pa spēkam tagad vadīt visu mūsu lielo organizāciju, kurā viņam nekas nav svešs.
Turklāt jaunajā vadībā strādā visi mums labi zināmi cilvēki, paši ievēlējām, tātad viņi ir tur, kur mēs viņus gribējām redzēt, tātad visi ir savās īstajā vietās.
Mans novēlējums!
Nesēdiet mājās vieni, bet ejiet uz savu biedrību, piedalieties visā, kas tur notiek, dodot savu ieguldījumu tās attīstībā. Īpaši aicinu jauniešus – esiet aktīvāki! Novēlu jums vissvarīgāko pasaulē – labu veselību! Būs veselība, būs arī viss pārējais, kas no pašiem pilnībā atkarīgs.
Uz Zigmāra Ungura jautājumiem Jura Ozoliņa atbildes pierakstīja Žanete Škapare
