Anna Moiseja
Turpinām stāstīt par tiem jaunākajiem LNS Goda biedriem, kuriem šis goda nosaukums tika piešķirts pagājušajā gadā. Šoreiz – par ANNU MOISEJU.
Anna Moiseja dzimusi 1936. gadā 2. martā. No 1954. gada darbojas LNS sistēmā. Strādāja Rīgas Mācību ražošanas uzņēmumā (Rīgas MRU) par šuvēju, bija fizkultūras instruktore, piegriezēja trikotāžas izstrādājumu cehā, detaļu izlicēja šūšanas piegriešanas cehā, sētniece. Viņas darba ieguldījums savā laikā novērtēts ar daudziem toreizējiem apbalvojumiem: pateicības un atzinības rakstiem, nozīmīti "Darba teicamnieks", apliecību “Darba veterāns”, medaļu “Goda zīme” u. c.
Rīgas MRU viņa veica arī sabiedrisko darbu – bija vietējās komitejas arodbiedrības kasiere, darbojās revīzijas komisijā, šūšanas ceha komitejā un pensionāru padomē.
Pildījusi arī dažādus sabiedriskos pienākumus Latvijas Nedzirdīgo biedrībā – bijusi Centrālās valdes revīzijas komisijas locekle, prezidija locekle; LNS Domes locekle; Rīgas RB valdes revīzijas komisijas locekle, Rīgas RB valdes locekle.
Daži jautājumi viņai!
Kā jutāties, uzzinot, ka jums piešķirts LNS Goda biedra nosaukums?
Tas bija pārsteigums. Paldies par pagodinājumu!
Kādus savus veikumus LNS labā uzskatāt par visnozīmīgākajiem?
Viss mans darba mūžs pagājis, strādājot agrākās Latvijas Nedzirdīgo biedrības uzņēmumā. Tolaik mēs, Nedzirdīgo biedrības uzņēmumos strādājošie, bijām tā paaudze, kas ar savu darbu dažādos ražošanas cehos lika krietnu pamatu visas LNB attīstībai, nodrošinot līdzekļus celtniecībai, kultūrai, sportam.
Kādi izdarītie darbi sagādāja vislielāko gandarījumu?
Gandarījums tas, ka šajā kopējā darbā arī mana daļa ieguldīta.
Ko jūs vēl varētu/gribētu izdarīt LNS labā?
Gribēt var daudz ko, bet reāli nākas vēlmes samērot ar iespējām, un iespējas ir ļoti ierobežotas vai pat to nemaz nav.
Kādi notikumi un cilvēki visvairāk palikuši atmiņā no darbošanās biedrībā?
Garu sarakstu varētu uzrakstīt ar man izpalīdzīgu, labu līdzbiedru vārdiem. Tiem savās domās esmu pateicīga. Atskatoties pagātnē un salīdzinot to ar šodienu, redzams, ka Latvijas Nedzirdīgo savienības attīstība progresējusi daudzās jomās.
Tajā visā liels nopelns ir mūsu savienības prasmīgajiem vadītājiem: P. Timmermanim, J. Liepam, A. Pavlinam – katrs no viņiem darbojies un daudz panācis sava laika doto iespēju ietvaros.
Kas nenotika tā, kā jums būtu gribējies, un vai bija kāda lielāka vilšanās?
Es dzirdī zaudēju 3 gadu vecumā. Dzīvoju laukos. Uz nedzirdīgo skolu Rīgā vai Valmierā satiksme tolaik bija apgrūtinoša. Tādēļ mācības uzsāku vietējā skolā, kas atradās 1 kilometru no mājām.
Pateicoties vecāku pūlēm, mani individuāli mācot, skolu pabeidzu. Lai apgūtu amatu, nolēmu iestāties arodskolā. Tas bija pēckara gados, kad tur pirmām kārtām uzņēma bērnus no bērnunamiem. Tādēļ mani uzņemt atteicās.
Tālāk mēģināju iestāties medicīnas skolā, lai apgūtu zobu tehniķa profesiju vai māsas – laborantes specialitāti. Abās vietās saņēmu noraidījumu. Šajā gadījumā nepārvarama barjera izrādījās mana nedzirdība.
Bija patiešām liela vilšanās, un tad ieguvu atziņu – es esmu cilvēks ar īpašām vajadzībām.
Ko jūs darītu citādi, ja būtu iespēja dzīvi atkārtot?
Kāda nozīme par to runāt? Reāli pagātni nevaram izmainīt, tāpat kā paredzēt nākotni.
Kas jādara LNS biedriem, lai viņi iegūtu LNS Goda biedra nosaukumu?
Domāju, Goda biedra nosaukumu varētu izpelnīties, apzinīgi veicot savu darbu un reizē esot sabiedriski aktīvam, ar nevainojamu morālo stāju.
Ko darāt pašlaik? Vai izjūtat, ka Goda biedra nosaukums uzliek atbildību un jādarbojas labāk, aktīvāk?
Pašlaik esmu pensionāre. Joprojām interesējos par visu notiekošo LNS – priecājos, ja viss tur labi, un bēdājos, ja ne tik labi. Regulāri apciemoju draugus, kuriem ir redzes problēmas, izstāstu viņiem “Kopsolī” un citos laikrakstos rakstīto.
Neko neplānoju, vienkārši ļaujos dzīves straumei, kas mani nes. Domāju, esmu pietiekami aktīva bijusi, veicot gan tiešo darbu, gan arī dažādus sabiedriskos pienākumus. Nav bijis tāda perioda, kad es nebūtu kaut kur iesaistīta. Lai ko arī darīju – tas man nebija vaļasprieks, bet pienākums, kas vienkārši jāveic, cik vien labi to spēju.
Mani gadi tagad liek paiet malā, dot vietu jaunajai paaudzei, novēlot viņiem veiksmi un panākumus.
Jums arī veiksmi un – paldies par interviju!
