Lilita Janševska
LNS Goda biedrei Lilitai Janševskai (attēlā 1. no kreisās) ļoti patīk būt nemanāmai, nepatīk fotografēties un runāt par sevi. Intervijai viņa piekrita pēc ilgas pierunāšanas. Bet tas nemazina viņas nopelnus, jo tāpat vien LNS Goda biedra nosaukumu jau nepiešķir.
Lilita LNS sistēmā darbojas kopš 1977. gada. Strādāja par šuvēju, pēc tam par tulku MRU, par daktiloloģi un tulku Latvijas TV. Vadīja LNS Zīmju valodas centru, bet no 2012. gada ir SIA “LNS Rehabilitācijas centrs” valdes locekle un Zīmju valodas attīstības nodaļas vadītāja.
Pateicoties Lilitai, tapušas daudzas grāmatas, videodiski, zīmju valodas vārdnīcas. Viņa ir ilggadīga zīmju valodas pasniedzēja un tulku prakses vadītāja SIVA koledžā, darbojas zīmju valodas tulku atestācijas komisijā no 2001. gada.
Un tas ir tikai neliels ieskats Lilitas darbā LNS attīstībā un nedzirdīgo kopienas labā. Piedāvājam viņas pārdomas saistībā ar Goda biedres nosaukuma saņemšanu 2017. gadā.
Kā jutāties, uzzinot, ka jums piešķirts LNS Goda biedres nosaukums?
Protams, biju apmulsusi un pagodināta par tik augstu apbalvojumu.
Kādus savus veikumus LNS labā uzskatāt par visnozīmīgākajiem?
Tie ir darbi, kas sagādājuši man pašai vislielāko gandarījumu. Piemēram, pasakas zīmju valodā, arī īpašības vārdu un citas tematiskās vārdnīcas.
Brīvi pieejama zīmju valodas mājaslapa, klientu pozitīvās atsauksmes, pirmais tulku kvalifikācijas celšanas seminārs un atestācija…
Domāju, nozīmīgs sasniegums ir LNS projektu ietvaros sagatavotās un arī šobrīd joprojām īstenotās sociālās rehabilitācijas programmas nedzirdīgajiem ar garīgās attīstības traucējumiem un nedzirdīgajiem bezdarbniekiem (LNS prezidenta Arnolda Pavlina ideja!).
Kas visvairāk palicis atmiņā, atskatoties uz darba gaitām?
Pirmais cilvēks, kas man ieteica strādāt par tulku, bija mana krustmāte Monika Caica-Rublovska.
Bet uz šo darbu galīgi mani pierunāja Ansis Smons, kad Rīgas MRU strādāju par šuvēju un tālaika tulku Arnoldu Pavlinu LNS vadība aizvilināja strādāt par Kopsolī redaktoru.
MRU bija ļoti vajadzīgs tulks. Ar Ansi kopā nostrādāju visilgāk, un tā man bija laba skola – vajadzēja tulkot visdažādākos pasākumus un sapulces (ražošanas, arodbiedrības, komjauniešu, partijas u.c.), kā arī iknedēļas lekcijas.
Paldies Ansim, ka katrreiz viņš sēdēja priekšā un laboja manas zīmes, ierādīja jaunas.
Vēl atceros lielo uztraukumu, kad Kopsolī redakciju apzaga un viena daļa no zilās zīmju valodas vārdnīcas fotogrāfijām bija pazudusi. Vajadzēja fotografēties un ar roku zīmēt bultas no jauna. Toreiz vēl nebija iespēju zīmēt, izmantojot datorprogrammu.
Brīvais laiks ir pirmā vārdnīca, kuras sagatavošanā izmantots digitālais fotoaparāts, turklāt Ainārs Osmanis visu tehnisko darbu paveica datorā.
Atceros arī, kā mēs ar Arnoldu Pavlinu veicām TV dienas ziņu ierakstus – viņš aizkadrā lasīja tekstu man priekšā, bet es zīmēs tulkoju ekrānā.
Kas nenotika tā, kā jums būtu gribējies, un kāda bija lielākā vilšanās?
Žēl, ka nespēja sadarboties cilvēki, kas bija zinoši, gudri, ar bagātu pieredzi un ļoti vajadzīgi zīmju valodas izpētes projektos.
Kas jādara LNS biedriem, lai viņi iegūtu LNS Goda biedra nosaukumu?
Būt atbildīgiem un godīgiem, saskaņā ar sirdsapziņu palīdzēt savai LNS, kur vien tas nepieciešams.
Ko jūs vēl varētu/gribētu izdarīt?
Lietuvas nedzirdīgo bērnu skolās mēs ar skaudību noraudzījāmies, ka mācību grāmatām pievienoti videomateriāli zīmju valodā.
Apmeklējot Rīgas skolu, redzējām, ka pedagogi tur izmanto mācību materiālus, kas nav paredzēti nedzirdīgu bērnu apmācībai, jo tādu trūkst.
Jāturpina tas, kas jau darīts, strādājot projektos kopā ar Rīgas skolu.
Neesmu atmetusi domu par dažādu videomateriālu sagatavošanu, kas palīdzētu nedzirdīgiem bērniem labāk saprast un apgūt latviešu literāro valodu.
Bez tam vajadzētu darīt vēl ļoti daudz, piemēram, izstrādāt jaunu zīmju valodas pilnveides programmu, kvalifikācijas celšanas programmu tulkiem, materiālus ģimenēm, kurās nedzirdīgi bērni.
Kādi ir nākotnes plāni? Jūsu galavārds?
Jāturpina strādāt ar pilnu atbildību par visu, kas man jādara.
Galvenā atziņa, šobrīd atskatoties, man ir – viena es neko nevarētu paveikt, jo lielos darbus mēs darām kopā un labākos rezultātus sasniedzam tikai tad, kad blakus ir darba biedru, tuvāko domubiedru un ģimenes atbalsts. Paldies no sirds jums visiem!
