02.08.2013
Nedzirdīgie spēj daudz vairāk
Piektajā jūnijā notika pēdējā supervīzija projekta „Klusuma pasaule” ietvaros. To vadīja KĀRLIS VIŠA. Šajā intervijā varēsim uzzināt par viņa iespaidiem un pārdomām darbā ar nedzirdīgajiem sociālajiem darbiniekiem, kā arī nedaudz par viņu pašu.
Jūs laikam sākāt strādāt ar mūsu cilvēkiem jau pirms lielā projekta „Klusuma pasaule” Kādas nodarbības vadāt?Esmu supervizors, tas ir cilvēks, kas vada supervīzijas (konsultatīvs atbalsts darba attiecību jautājumos). Vadu arī kvalifikācijas celšanas kursus. Sadarbību ar LNS sāku pirms pieciem gadiem. Sāku strādāt cita projekta ietvaros, pa šo laiku nomainījušies projekti, manās grupās nomainījušies arī daudzi cilvēki. Sākumā cilvēki, manuprāt, bija nobijušies, viņiem bija grūti atvērties. Daudzi no viņiem uzskatīja, ka visas problēmas nāk no dzirdīgo sabiedrības, jo bija tāds uzskats: tur ir dzirdīgie, un te esam mēs.
Bet tagad domas ir mainījušās, viņi saprot, ka problēmas rada abas puses, ne tikai viena vai otra. Un nav jāšķiro, kuri ir labāki vai gudrāki. Ļoti svarīgi ir saprast, ka vajag arī pašiem nedzirdīgajiem līdzdarboties savu problēmu risināšanā, un galvenā ir iekļaušanās sabiedrībā, nevis izolācijā. Vajag motivēt sevi iegūt izglītību un atrast interesantu darbu. Nedzirdīgie spēj daudz vairāk, nekā paši domā.
Kādas izmaiņas vēl novērojāt savā grupā, kādi cilvēki bija sākumā un kādi tagad?
Esmu ievērojis, ka vairāki nedzirdīgie manās grupās, kuri labi runā, sākumā ar mani sarunājās tikai zīmju valodā ar tulka palīdzību. Viņi baidījās vai kautrējās runāt. Tā bija pirms pieciem gadiem, bet tagad viņi mani uzrunā ar balsi un ir priecīgi, ka visu saprotu.
Pirms pieciem gadiem daudziem nebija skaidrs, piemēram, ar ko atšķiras sociālā rehabilitācija no lietderīgas brīvā laika izmantošanas, nesaprata, kāpēc vajadzīgas dažādas sociālās rehabilitācijas programmas.
Vēl viena lieta, ka nevajag visu gaidīt no tulkiem vai sociālajiem asistentiem. Tulkiem faktiski tikai jātulko un nav jāiejaucas klienta personiskajās lietās. Taču tā nav. Tulkiem problēma ir tāda, ka daudzi klienti tulkus uzskata arī par padomdevējiem, konsultantiem, un tas ir papildu slogs viņiem. Gadās, ka arī asistentus vai sociālos darbiniekus sauc palīgā gluži nenozīmīgu problēmu risināšanā, ar kuriem paši varētu tikt galā. Bet, ja nedzirdīgo cilvēku no visām pusēm stutēs un vilks, tas viņam nedos iespēju pašam attīstīties un augt!
Tas tiesa, piemēram, darbā dzirdīgo kolektīvā tulks nevar visu laiku palīdzēt.
Ar nedzirdīgo nodarbinātību pašlaik vispār situācija ir bēdīga. Es domāju, ka tas nav saistīts ar to, ka likvidēja speciālās darbavietas, bet saistīts ar to, kas pašam cilvēkam ir iekšā, kāda ir viņa gatavība strādāt: motivācija, izglītība, profesija, – cik viņš ir spējīgs konkurēt darba tirgū. Bez izglītības neko nevar iesākt. Nedzirdīgajiem vispārējais izglītības līmenis ir zemāks nekā, piemēram, neredzīgajiem, lai gan nedzirdīgie var veikt daudz vairāk dažādu darbu.
Ko jūs domājat par to, ka šis projekts „Klusuma pasaule” beidzas? Kas notiks turpmāk?
Projektā „Klusuma pasaule” tiek piedāvātas daudzas iespējas, tostarp arī kvalifikācijas celšanas kursi, supervīzijas, konsultācijas. Ir ļoti svarīgi to visu maksimāli vēl līdz galam izmantot. Es domāju, ka jāmeklē iespēja turpmāk attīstīt jaunā kvalitātē šobrīd tajā piedāvātos pakalpojumus. Attīstīt tos nevien vadītājiem un līderiem, bet arī viņu klientiem, lai visi ņemtu aktīvu līdzdalību savas dzīves kvalitātes uzlabošanā.
„Klusuma pasaule” beigsies, bet darbiniekiem, kuri strādā ar nedzirdīgajiem klientiem, supervīzijas turpināsies, iespējams, no LNS budžeta. Jo šīs nodarbības sociālajiem darbiniekiem ir ļoti vajadzīgas. Viņi nepārtraukti saskaras ar klientu problēmām, tas ir nomācoši un rada tā saucamo izdegšanas sindromu. Ja nebūtu supervīziju, kur visi var dalīties pieredzē, atbrīvoties no uzkrātā stresa, problēmu smaguma vajadzētu paturēt sevī, tad situācija būtu ļoti bēdīga.
Jūs jau tik ilgi strādājat ar nedzirdīgajiem, un viņi tik daudz jums stāstījuši par savām problēmām. Varbūt pastāstiet kaut ko vairāk arī par sevi? Kā pats tiekat galā ar darbā uzkrāto stresu, vai arī jūs apmeklējat kādas supervīzijas?
Jā, protams. Arī es apmeklēju supervīzijas, jo manā darbā bez tā neiztikt, un arī es mācos – visu laiku paaugstinu savu kvalifikāciju. Zināšanas un dažādu procesu izskaidrošana palīdz pārvarēt stresu darbā un izskaidrot cilvēka darbības. Sociālā darba jomā strādāju kopš 1996. gada, un ļoti svarīgi ir saglabāt veselīgu dzīves redzējumu, ko ne vienmēr iespējams izdarīt šajā darbā. Es esmu strādājis ar ļoti dažādām mērķa grupām: gan ar bērniem, gan cilvēkiem ar invaliditāti, gan ar ieslodzītajiem.
Kā pavadāt brīvo laiku, kādi ir jūsu hobiji?
Man ļoti patīk ceļot, braukt ar divriteni un mājās gatavot ēst. Tas viss palīdz arī ikdienas darbā. Katru gadu nosolos regulāri apmeklēt sporta zāli, bet līdz šim tas sanācis tikai paretam. Arī man ir pie kā piestrādāt!
Teksts un foto: Zigmārs Ungurs
