07.03.2012
„Lai mūsu ļaudis justos vajadzīgi...”
Mums visiem, kuri strādājam projektā „Klusuma pasaule”, ir nācies iepazīties ar atskaišu karalieni KARĪNU PAVLOVU. Viņai ir tas nepateicīgais amats pārbaudīt un meklēt kļūdas mūsu atskaitēs, tātad arī darbā.
Daudziem tas nepatīk, jo, protams, kuram gan patīk birokrātija. Parasti cenšamies ātri nogrūst kārtējo tik nepatīkamo atskaiti un nosūtīt. Varbūt kādam liekas, ka Karīna „atkal piekasās”. Bet vajadzētu padomāt: ja kļūdas atskaitē neatradīs Karīna, tad tās atradīs projekta uzraudzītāji. Un tad vienalga būs nepatikšanas un ne vairs tikai atskaites rakstītājam, bet visiem projekta darbiniekiem!
Bet kā jūtas pats cilvēks, kura darba pienākumos ir pārbaudīt, meklēt kļūdas un cīnīties ar slinkiem, paviršiem, nemākulīgiem atskaišu rakstītājiem? Lai to noskaidrotu, aicināju uz interviju projekta asistenti Karīnu Pavlovu. Lūk, mūsu sarunas rezultāts!
Projekts „Klusuma pasaule” jau ir pāri pusei. Ko vari pastāstīt par savu darbu projektā?
Darbs man patīk, bet reizēm ir grūti, piemēram, janvārī vajadzēja sagatavot 3 atskaites – vienas atskaites ietvaros apkopot informāciju par septiņdesmit astoņiem cilvēkiem, kuri pabeidza līdzdalību projektā. Šī informācija ir ļoti detalizēta, grūti visus datus savākt, it sevišķi, ja aktivitāšu vadītāji sniedz nepilnīgus datus. Tad man jāskraida pakaļ, jāmeklē, jāatgādina… Bet gribu pateikt, ka tādas atskaites prasa no mums finansētāji, nevis mēs kaut ko izdomājam, lai visiem būtu vairāk darbiņa.
Katru ceturksni man jāsniedz projekta uzraudzītājiem šī informācija, jo tā mainās. Mainās gan cipari, gan detalizētāka informācija, piemēram, strādā vai nestrādā (kāds var būt atradis darbu), mācās vai iesaistīts sociālajā rehabilitācijā. Gribu pateikties visiem biedrību vadītājiem/organizatoriem, kas man palīdz un sniedz informāciju par klientiem. Bet man patīk apkopot statistiku tādā veidā, turklāt varu redzēt arī izmaiņas pa ceturkšņiem, reģioniem – tas ir interesanti.
Vai tev ir arī palīgi? Kā norit sadarbība ar reģionu darbiniekiem?
Izmantojot iespēju, saku lielu PALDIES Vitai Kamarei (skat. attēlā), jo viņa man ļoti palīdzēja, kad bija nepieciešams precizēt šo to, rakstot gada pārskatu. Janvārī vajadzēja apkopot arī visu informāciju par pagājušā gada oktobri – decembri, piemēram, par pakalpojumu sniedzējiem, iepirkumiem utt.
Nav tā, ka projekti vienmēr noris raiti, nē, vienmēr ir šādas vai tādas problēmas. It sevišķi šajā projektā, kur iesaistīti tik daudzi klienti, projekta darbinieki, ir milzums dažādu aktivitāšu… – apkopot to visu nav nieka lieta! Pavisam mums ir četrpadsmit aktivitātes. Tomēr darbs man patīk, un es to mīlu, īpaši patīk pārbaudīt 2.4. aktivitātes plānus. Atskaites vispār ir ļoti birokrātiskas, un mans darbs ir atklāt tajās dažkārt ieviesušās kļūdas.
Man visvieglāk sastrādāties ar Valmieras un Rēzeknes biedrībām. Malači, labi strādā, sūta pareizas atskaites! Iveta Lāce no Valmieras man pat uzdāvināja palielināmo lupu, lai vieglāk ieraudzīt kļūdas… Ir arī patīkamā puse. Kad saņemu visas kārtējās atskaites no Informācijas centra, uzreiz metos lasīt viņu protokolus. Tie ir tiešām interesanti, atspoguļo grupas darbu, jaunas idejas, problēmas. Un kā viņi tās risina!
Kā tev, jaunai meitenei, ir tik liela pacietība dienu no dienas, no rīta līdz vakaram sēdēt uz vietas pie visām šīm papīru kaudzēm?
Jautājums vietā! Es tiešām ļoti gribētu biežāk braukt arī uz citām biedrībām, iepazīties ar cilvēkiem, redzēt uz vietas, kā notiek aktivitātes! Nesen biju Alūksnē, jo mēs gribam iekļaut Alūksnes grupu projektā, tur ir trīspadsmit klienti. Neskatoties uz to, ka atbraucu mājās gandrīz naktī, biju patiešām priecīga un laimīga, bija daudz emociju.
Būtu jau ļoti labi, ja es vienu reizi nedēļā varētu aizbraukt uz kādu biedrību, pasākumu. Sarunāju ar Edgaru Vorslovu, ka kopā aizbrauksim uz Jūrmalas koledžu paskatīties, kā apmāca asistentus personām ar dzirdes traucējumiem.
Gribu gūt priekšstatu par projekta norisēm, ne tikai pētot atskaites, bet arī vērojot tās reālajā dzīvē. Visvairāk gribētu uz Valmieru, valmierieši jau ne vienu reizi vien aicinājuši mani pie sevis ciemos.
Kā darbu tu projektā savieno ar personisko dzīvi, vai tai atliek pietiekami laika? Un ko dari brīvajā laikā?
Kad nāk virsū atskaišu „raža”, tad pirmajā vietā ir tās, tikai pēc tam personiskā dzīve. Galvā tikai atskaites un citi papīri – pat sapņos redzu, kas man vēl jāizdara darbā. Bet vispār uzskatu, ka cilvēkam vissvarīgākais ir ģimene – tā ir vērtība, tāpēc, protams, ļoti svarīgi, lai varētu tai veltīt laiku un sevi, jo neviens darbs un neviens darba kolēģis neaizstās ģimeni.
Man patīk saviem radu bērniem kaut ko nopirkt, uzdāvināt, tāpēc pirms tikšanās ar viņiem vienmēr eju uz veikalu iegādāt kādu saldumu vai dāvanu, un man tie ir svētki, jo tas notiek reti. Patīk ģimenei pagatavot kaut ko garšīgu, tas mani iepriecina, un, galvenais, tā man ir kā relaksācija un atpūta. Un arī ģimeni tas iepriecina. Visvairāk man patīk gatavot zupas. Pašai visvairāk garšo siera zupa, dažādi salāti. Vēl man patīk pastaigāties, vasarā braukt ar divriteni.
Drīz Sieviešu diena, vai gaidi apsveikumus no kolēģiem, draugiem? Vai kaut kā atzīmē šo dienu? Vai tikai vīriešiem vajadzētu apsveikt sievietes šajā dienā jeb arī sievietēm vajadzētu apsveikt citai citu?
Sieviešu diena ir svētki visām sievietēm, viņām jābūt skaistām, sapostām, lai varētu šajā dienā justies kā karalienes. Es šajā dienā apsveicu savas ģimenes sievietes. Dzīvē ir daudz problēmu, svētku ir maz, tāpēc vajag tos pienācīgi svinēt. Protams, arī vīrieši mūs var sveikt, mēs šajā dienā īpaši gaidām viņu uzmanību, komplimentus, gribam justies mīlētas un vajadzīgas.
Sievietei ar sev tuvo vīrieti noteikti jāsvin kopā – var aiziet uz restorānu vai vienkārši kopīgā pastaigā. Galvenais jau ir būt kādu brīdi kopā un šo laiku veltīt tikai saviem mīļajiem.
Kādas puķes vajadzētu dāvināt Sieviešu dienā?
Man pašai puķes ļoti patīk saņemt, visvairāk patīk sarkanas rozes, oranžas krizantēmas, margrietiņas…
Kā tu domā, kāpēc LNS sistēmā ir gandrīz sievietes vien? Kāpēc vīrieši nenāk strādāt uz LNS?
Grūti atbildēt, tiešām vīriešu ir maz. Paskaitīsim, cik strādā projektā: Pavlins, Vorslovs, Ungurs, Kalniņš, Grundulis, Slišāns, Krauklis, Ādamsons, Vilisters.
Jāatzīst, ar sievietēm sastrādāties ir grūti, viņas ir emocionālākas, bieži vien sīkumainas un nepamatoti ietiepīgas, par katru cenu grib pierādīt savu taisnību pat tad, kad viņām nav taisnība. Protams, tādas ir tikai dažas, pārsvarā visas projekta darbinieces tomēr ir lieliskas kolēģes, piemēram, Elvīra Čaika, Gundega Paņķo, Dace Lāce, Inese Geduša, Iveta Lāce, Māra Lasmane, Dana Kalpiņa – Geida, kura ir kā viens enerģijas un dzīvesprieka kamols un uzlādē arī apkārtējos.
Man liels prieks par visām mūsu trešā stāva kolēģēm, šeit mēs lieliski sadzīvojam, visas ir jaukas! Ar vīriešiem tomēr ir kaut kā mierīgāk sastrādāties. Esmu ļoti pateicīga projekta vadītājam Arnoldam Pavlinam, viņš ir labs un pacietīgs priekšnieks, vienmēr parāda un skaidro man, kā darāms šis vai tas darbs, kamēr saprotu. Man šķiet, tas būtu tikai labi, ja projektā strādātu vairāk vīriešu.
Vai tu kādreiz domā par to, ka projekts reiz beigsies…
Es domāju, ka pēc „Klusuma pasaules” noteikti vajadzēs citus līdzīgus projektus, jo skaidri redzu, ka nedzirdīgajiem vajag visus šos pasākumus.
Piemēram, ir klientu grupa – nedzirdīgie ar atpalicību. Viņiem līdz projektam nebija nekā – sēdēja mājās, jutās lieki un nevarēja attīstīties. Taču tagad viņi piedalās, darbojas, ir sabiedrībā un jūtas vajadzīgi, pat negrib atstāt projektu. Var teikt: mēs strādājam, lai šādi cilvēki justos vajadzīgi sabiedrībai.
Vēl viens piemērs – datorapmācība. Sākumā bija grūti savākt grupu, bet pēc tam otrādi, bija grūti atteikt visiem gribētājiem, jo vietu skaits ierobežots. Cilvēki saprata, cik tā ir vērtīga lieta. Pieteicās arī tādi, kas agrāk bija pārliecināti, ka dators un internets viņiem par grūtu, nesaprotamu.
Man gribētos, lai nedzirdīgajiem būtu laba izglītība un labs darbs, lai viņi justos vajadzīgi. Arī pati gribu mācīties, paaugstināt savu kvalifikāciju. Šai ziņā man piemērs ir Inese Immure, kura nepārtraukti kaut ko mācās.
Nobeigumā vēl gribētu piebilst, ka vēlētos, lai „Kopsolī” iznāk reizi nedēļā, nevis reizi mēnesī. Tajā ir tik daudz vērtīga, ko lasīt. Īpaši patīk intervijas ar cilvēkiem, tas man dod dziļāku priekšstatu par viņiem. Labi arī tas, ka rakstāt par darba jautājumiem un bezdarbnieku problēmām. Tā turpināt!
Teksts: Zigmārs Ungurs
Foto: Zigmārs Ungurs un Laura Gaile
