25.02.2014
Jaunās māmiņas nepaliek vienas
Jau krietni daudz siltu atsauksmju sakrājies par ESF/LNS projektā „Ne¬palikt vieniem klusumā” veiktajām aktivitātēm, un visvairāk sirsnīgas pa¬teicības ir no jauna, nedzirdīgo kopienā vēl nebijuša pakalpojuma saņēmējām – topošajām un jaunajām māmiņām par viņu atbalstu dzīvē tik svarīgā noti¬kumā kā bērna gaidības un dzimšana.
Par to savās izjūtās un pārdomās dalās Irīna Ņikitina – Austruma (attēlā pa labi), kurai 1. februārī atbalsta personas Ingūnas Kramas klātbūtnē Rīgas Dzemdību namā piedzima meitiņa Ketija Lizeta. Starp citu, tas ir jau piektais nedzirdīgo ģimenē piedzimis bērniņš, klātesot atbalsta personai.
Var salīdzināt – agrāk un tagad
Bet Irīnai jau ir 3 dēli, kuri sava laikā dzimuši bez šāda atbalsta, jo tad šāds pakalpojums nebija pieejams. Jautājām viņai, kādas bija sajūtas šoreiz, kad līdzās bija „savs” cilvēks. Viņa pastāstīja, ka, gaidot ceturto bērniņu, viņa jutusies lielā drošībā.
Projekta ietvaros notikušajās nodarbībās Irīna ieguvusi daudz tādas noderīgas informācijas, ko agrāk nezināja; konsultējusies ar fizioterapeiti, piedalījusies vingrošanā. Turklāt viņai kā jaunajai māmiņai ar mazāko dēlu bijusi jau arī atbalsta persona – Arta Birzniece - Siliņa (attēlā – no kreisās). Irīna par viņu izsakās atzinīgi:
„Arta man deva daudz vērtīgu padomu par to, kā organizēt dienas ritmu visiem trim dēliem,– ar viņiem nav viegli, jo viņi bieži savā starpā mēdz plēsties visādu sīkumu dēļ. Apmaināmies pieredzē, dažreiz arī pati meklēju atbildes internetā. Pārspriedām tādus svarīgas lietas kā mātes siltā tuvuma klātbūtni un piena nozīmi maza bērna barošanā; vai var bērnu pērt, ja viņš neklausa, un daudz ko citu.
Paldies Artai, un esmu priecīga, ka viņa ir mana atbalsta persona arī tagad, pēc meitiņas piedzimšanas.”
Uzticējās un nebija uztraukuma
Irīna uzsver, ka šīs dzemdības nevar salīdzināt ar iepriekšējām, jo:
„…es uzticējos atbalsta personai, man nebija jāuztraucas par to, kad braukt uz slimnīcu, jo, tiklīdz parādījās pirmās dzemdību sāpes, tā tūlīt sazinājos ar Ingunu Kramu un viņa deva man tālākos rīkojumus.
Slimnīcā viņa tulkoja ārsta teikto – nebija nekādu pārpratumu: kopā darbojāmies un gaidījām to brīdi, kad meitiņa nāks pasaulē. Ingūna visu laiku man bija līdzās un atbalstīja mani gan fiziski, gan morāli, kas ir ļoti svarīgi, tādēļ šīs dzemdības bija daudz, daudz vieglākas. Vēlos arī pateikt, ka Dzemdību nama medicīnas personāls bija ļoti laipns, – pirms tam man nācies būt citā slimnīcā citādā situācijā.
Vēlreiz liels paldies visai projekta „Nepalikt vieniem klusumā” komandai, kuras cilvēki visādā ziņā mani atbalstīja. Tāpēc varu teikt: šis projekts tiešām ir ļoti svētīgs visiem, kas tajā darbojas, bet īpaši mums, jaunajām māmiņām.”
Teksts: Ilze Kopmane
Foto: no A.Birznieces-Siliņas personiskā arhīva