09.05.2007
Ziņu lapa "Iekļaujies, strādā !" Nr.10
Darba līgums: Ļoti svarīga lieta
Arvien mazāk dzirdami vārdi – esmu bezdarbnieks. Arvien biežāk parādās dažādi darba piedāvājumi arī LNS, RH centra sludinājumu dēļa Elvīras ielā 19. Nāciet strādāt! Tā aicina firmas bāzes, noliktavas, meklējot galvenokārt vienkārša darba darītājus – palīgstrādniekus celtniecībā, pakotājus, šķirotājus, apkopējas, kāpņu mazgātājas, dārza strādniekus, trauku mazgātājas.
Alga aploksnēs
„KS” veiktajā neoficiālajā ekspresaptaujā noskaidrojās, ka no 26 strādājošiem nedzirdīgajiem tikai trešdaļa (8) bija iesaistījušies darbā oficiāli, ar darba līgumu, un no viņiem 7 saņēma minimālo darba algu ar piemaksu aploksnē. Cilvēki ar šo situāciju bija visumā apmierināti, neiedziļinoties faktā, ka par viņu nopelnīto naudu netiek strādājošā – nomaksāts pilns sociālais nodoklis. Tikai viena trauku mazgātāja kafejnīcā saņēma pilnu darba algu oficiāli, ar visu nodokļu nomaksu.
Bet 18 no aptaujātie apgalvoja, ka viņi strādā neoficiāli.
Nav līguma, nav garantiju
Darba noteikumus ieteicams precizēt jau pirmajā darba dienā, un tad arī uzreiz būtu jānoslēdz darba līgums – obligāti rakstveidā: viens eksemplārs darba devējam, otrs – darba ņēmējam. Jebkuras būtiskas izmaiņas (alga, darba režīms, atvaļinājums utt.) arī pēc tam jāparaksta līgumā kā papildinājumi (abos eksemplāros).
Ja līgums netiek noslēgts uzreiz, jums ir tiesības darba devējam to pieprasīt jebkurā citā laikā, kā arī pretējā gadījumā par to ziņot Valsts darba inspekcijai.
Situācijā, kad bezdarbu Latvijā sāk nomainīt darbaspēka trūkums, jums parādās iespēja diktēt savus noteikumus. Izmantojiet to, lai oficiāli nokārtotu darba attiecības.
Atcerieties:
Tikai oficiāls darba līgums par pilnu darba samaksu, līdz ar to arī pilnu sociālā nodokļa nomaksu nodrošinās visas sociālās garantijas darba laikā, darba nespējas gadījumā, kā arī pensijas vecumā.
Tikai oficiāls darba līgums par pilnu darba samaksu, līdz ar to arī pilnu sociālā nodokļa nomaksu nodrošinās visas sociālās garantijas darba laikā, darba nespējas gadījumā, kā arī pensijas vecumā.
Pieredze: Latvijas sabiedrībā nedzirdīgos vēl nepieņem
Baiba Logina ir trīs bērnu māmiņa, kura šobrīd bērnu audzināšanu savieno ar darbu kafejnīcā „ Monte Kristo „. Pirms tam viņa strādājusi veļas mazgātavā, lāpījusi zivju tīklus, bijusi mājsaimniece. Šī būs saruna par dzīvi – darbu, ģimeni, sapņiem. Arī sabiedrību, kurā jādzīvo Sāksim ar to!
Vai sabiedrībā nedzirdīgie jūtas labi un ērti?
Mana pieredze un izjūta liecina: Latvijā sabiedrība nedzirdīgos cilvēkus neciena, nerēķinās ar viņu vajadzībām, varbūt pat baidās no viņiem. Iespējams tāpēc, ka daudzus gadus nedzirdīgo kopiena dzīvoja, strādāja, kontaktējās visā noslēgtā vidē un dzirdīgo sabiedrībā par viņiem zināja maz. Tagad situācija pamazām mainās – nedzirdīgie daudz vairāk strādā dzirdīgos kolektīvos, uzstājas koncertos kopā ar dzirdīgajiem plašākas publikas priekšā utt. Taču attieksme sabiedrībā jūtami nav mainījusies.
Pasaulē ir labāki piemēri
Esmu lasījusi un arī no konkrētiem cilvēkiem uzzinājusi, ka citās attīstītās valstīs pasaulē par nedzirdīgajiem valsts domā daudz vairāk. It īpaši tas attiecas uz tulka bez maksas pakalpojumu un informācijas nodrošināšanu. Tas mums ir ļoti svarīgi, lai dzirdes trūkums netraucētu iegūt labu izglītību, veidot profesionālo karjeru, sevi radoši apliecināt un pilnveidot. Tas pats attiecas arī uz surdotehniskām un komunikācijas ierīcēm, kas kompensē dzirdes trūkumu, - tām būtu jābūt bezmaksas vai ar lielām atlaidēm ( mobilie telefoni, TV – ierīces subtitriem, speciālās programmas visu dienu ar tulku utt. ). Man zināms piemērs par kādu nedzirdīgo krievu sievieti, kura 50 gadu vecumā saņēmās mainīt savu visai trūcīgo dzīvi un aizbrauca uz ASV. Tagad viņai ir 63 gadi, sava māja, laba pensija, par brīvu zobu protezēšana, transports un daudz kas cits.
Tur nedzirdīgajiem cilvēkiem nav jābrauc cauri visai pilsētai (vai lauku rajonos pat tālāk), lai iestātos rindā pēc tulka Komunikāciju centrā. Tulks pieejams visu diennakti pie TV ekrāna, un ikviens speciāli aprīkotā programmā ar viņu var sazināties un nokārtot savu jautājumu, neizejot no mājas. Bet, studējot augstskolā , katram studentam bez maksas ir divi tulki: viens tulko zīmēs lekciju, otrs – to pieraksta. Domāju, ar tādu attieksmi nedzirdīgo tauta būtu daudz izglītotāka, jo tad studēt gribētāju pietiktu.
Vai nedzirdīgajiem būtu jābrauc dzīvot citur – tur, kur labāk?
Nedomāju vis, es pati to nedarītu un citiem neiesaku. Ar to domāju, ka ir valstis, kas spēj nedzirdīgajiem aktuālās problēmas sekmīgi atrisināt. Tātad ir piemēri un paraugs, ka iespējams uzlabot apstākļus. Te nav runa par Latvijas valdības nespēju, bet par nevēlēšanos saprast, iedziļināties un rēķināties ar to, ka ir arī nedzirdīgi cilvēki ar savām vajadzībām, jo daudz ko no minētā varētu nokārtot jau šobrīd.
Ko paši nedzirdīgie varētu darīt, lai izmainītu situāciju?
Man jau te būtu viegli teikt, ka visiem kopā jāiet, jāskaidro, jācīnās par savām tiesībām. Bet es pati baidos, ka nemācētu izrunāt, kā vajag, baidos, ka par mums, nedzirdīgajiem, veidotos nepareizs priekšstats un tikai pasmietos. Tā kā atliek cerēt, ka mūsu savienībā būs gudri un uzņēmīgi cilvēki, kas šos jautājumus risinās.
Bet dažādos LNS pasākumos taču visi var piedalīties...
Bija laiks, kad ļoti aktīvi piedalījos KC „ Rītausma ” pašdarbībā – 15 gadus! Man tas patika, bet visam ir savs laiks Tagad uz „ Rītausmu” centīgi iet mana mamma...
Aizņemtība darbā, ģimenē un vēl?...
Tagad patiešām esmu stipri noslogota ar tiešo darbu, lietišķu lietu kārtošanu un ģimeni. Strādāju pilnu slodzi algotā darbā kafejnīcā, bez tam ir arī blakusnodarbošanās , izmēģinu spēkus „ mazajā biznesā „.
Man kādreiz bija doma izveidot savu mazu uzņēmumu, tādu kā ķīmisko tīrītavu, kurā piedāvātu īpašu pakalpojumu – iztīrīt grūti izņemamus traipus. Daudz ziņu savācu, studēju speciālo literatūru, bet rezultātā pārliecinājos, ka nespēšu tikt galā ar visām tehniskām prasībām, ko izvirza šādām iestādēm, it īpaši vides aizsardzības ziņā.
Tā vietā tagad pamazām veidoju savu mārketinga tīklu, kas ietver tādus virzienus kā uztura bagātinātāji, ceļojumi utt. Man patīk šis darbs, jo tas vairo cilvēkos prieku, veselību, pozitīvus pārdzīvojumus, tātad – es spēju citiem sniegt kaut ko labu.
Labprāt dalos pieredzē un zināšanās ar visiem, kuriem tas interesē, palīdzu arī citiem uzsākt līdzīgu darbu.
Kā ar darbu dzirdīgo kolektīvā – bez problēmām?
Varbūt tāpēc, ka bērnībā biju dzirdīgas vecmāmiņas aprūpē un iemācījos arī runāt, man darbs dzirdīgo vidū problēmas nerada. It īpaši šajā kafejnīcā, kur šefam jau iepriekš bija pozitīva pieredze ar nedzirdīgiem darbiniekiem. Tas ir ļoti svarīgi – radīt pirmo labo iespaidu, tad citiem jau vieglāk, viņus labprāt pieņem utt. Šajā firmā tas tā noticis.
Saprotos labi arī ar darba kolēģiem. Tikai ar vienu piebildi – reizēm jūtu, ka mani vairāk izmanto tāpēc, ka esmu nedzirdīga, piemēram, uzdod darīt to, kas nav mans pienākums. Tas nav patīkami, bet es neko nesaku, izdaru un tā saglabāju labas attiecības ar viņiem.
Aktīvs darbs un ģimene – vai izdodas saglabāt līdzsvaru?
Kā par brīnumu, viss notiek un rit uz priekšu normāli. Kad man bija viens bērns, klājās daudz grūtāk. Tagad ar katru bērnu un ar katru gadu kļūst vieglāk visādā ziņā – materiālā, morālā, sabiedriskā.
Mums, var teikt, ir ģimene integrācijas procesā. Vecākā meita ir dzirdīga, un mēs viena no otras mācāmies. Es vingrinos runāšanā, viņa zīmju – valodā.
Esmu pateicīga savai mammai, ka viņa saprot un atbalsta mani visos darbos un ideju realizēšanā. Vīra reakcija uz manām aktivitātēm ir atturīga, tomēr viņš neiebilst un ļauj man rīkoties pēc saviem ieskatiem. Esmu pateicīga viņam par to, ka viņš ir ģimenes apgādnieks , mājās un lielisks labs saimnieks tēvs mūsu bērniem. Laurai – (12), Nilam (7), Luīzei (1,7).
Kā tas ir citās nedzirdīgo ģimenēs?
Tad es jautāšu: dzirdīgo, nedzirdīgo – vai ir atšķirība? Man liekas, ka vispār arvien straujāk samazinās labas attiecības, vairojas agresija – neiecietība, rupjības, varmācība. To rada saspringtais dzīves ritms, nenokārtoti sadzīves un sociālie jautājumi, sarežģījumi darbā, sabiedrības noslāņošanās utt.
Un tomēr šaurākā lokā – ģimenē daudz ko nosaka sievietes gudrība. Nedzirdīgo ģimenēs lielākoties lietu virzītājas , ideju rosinātājas un arī darītājas ir sievietes. Nozīmīgs ir cilvēka izglītības līmenis: jo augstāks tas ir, jo cilvēki prot cits citu vairāk respektēt, cienīt, atrast kopīgu viedokli un vienoties. Gudra sieviete necentīsies izrādīt savu pārākumu, lielo varēšanu un darīšanu – gan tāpēc, lai vīrs nejustos niecīgs, gan tāpēc, lai no viņas neprasītu vai negaidītu par daudz. Mana līdzšinējā ģimenes dzīves pieredze man daudz ko iemācījusi, ko cenšos ievērot, veidojot mūsu ģimenes modeli.
Par iecerēm, sapņiem un nodomiem – kā saglabāt, piepildīt tos?
Jau teicu, ka ne visu iecerēto izdevies piepildīt. Gribētos vairāk laika veltīt bērniem, bet tam traucē aizņemtība darbos. Vēlētos biežāk kaut kur paceļot, it īpaši – nokļūt sapņu zemē Austrālijā, bet tam nepieciešams stabilizēt finansiālo pamatu. Ir arī tādas citas patīkamas lietas, ko nav iespējams definēt vārdos. Ne visu var iegādāt uz kredīta, kā esam to darījuši ar daudz ko praktiski nepieciešamu dzīvē. Ir tikai viens ceļš – strādāt, sevi pierādīt, lai kaut daļu no iecerētā piepildītu. Tikai darot var kaut ko izmainīt uz labu – tas vienlīdz attiecas gan uz ģimeni, gan sabiedrību un valsti. Katrs pats lai sāk ar sevi.